Sajūtas? Vispār ir nogurums. Man liekas, ka šāds stāvoklis nav nekas īpašs - tā ir sapņošana, bet tikai ainas ir redzamākas. Es gan neteiktu, ka man reālā un sapņu aina pārklātos, drīzāk - es iegrimstu sevī, kautgan citreiz liekas, ka no stūra kautkas izlec - pagriežos,neviena nav. Šad tad liekas, ka mani kāds sauc, ja apkārt kautkas izrunā dažus burtus no mana vārda. Ir grūti koncentrēties, jo visu laiku lien kautkādas ainas galvā, un, pats galvenais, prātā daļēji skaidri skan kautkādas dziesmas fragments. Kad dzirdi kādu runājam, tad vārdu jēgu nevar izšķirt - var dzirdēt tikai intonāciju. No šāda stāvokļa ir ļoti viegli pāriet uz [aizmirsu terminu] (- kautkas līdzīgs miegam, kad var gulēt neko nedarīt vairākas dienas pēc kārtas, pat ne ēst un ne uz tualeti, un tikai sapņot). Ja neizgulēties hroniski, tad reāli gļuki sākas - šādi "specefekti" paliek pastāvīgi pat ja izgulēties. Izārstēt to var tikai, ja atjaunot miega režīmu un speciāli censties būt aktīvākam - piem. nenodurt acis zemē - visu laiku uz kautko skatīties un censties ne par ko nedomāt, šad tad ievilkt dziļas elpas, nodarboties ar sportu - volejbols ir vislabāk, jo viņam īpatnība - kādu laiku vispār nekas nav jādara, tad pēkšņi ir jābūt ļoti aktīvam, jo bumba beidzot pielido arī manai zonai.

Šim stāvoklim gan ir liela atšķirība no miega, jo nomodā ir ieslēgta smadzeņu priekšējā daļa (frontal cortex), kas atbild par lēmumu pieņemšanu - un nomodā šo sapņu gaitu varnedaudz arī kontrolēt. Bet nu dzīvot gan "paralēlajā pasaulē", gan realajā pasaulē vienlaicīgi nav iespējams - katra pasaule paņem sev pusi no smadzenēm - sanāk, ka sapņo uz 50% un dzīvo uz 50%. Šad tad tas noder, piem., lai domrakstu uzrakstīt vai :-) ciboties te, bet praktiskajā darbā tas ir traucējoši.