Ceļš
Cik patīkami tomēr ceļot ar iespēju redzēt pasauli nepastarpināti, tieši - savām acīm. Tagad es saprotu, kāpēc runā, ka senāk zāle ir bijusi zaļāka. Vienkārši mūsdienās to pārsvarā redz ja ne caur tv ekrānu, tad caur mašīnas vai autobusa logu, kas ievērojami samazina krāsu spilgtumu.

Braucu pa zemes ceļu, skatos uz krāšņajām Latvijas mežmalām un jūtos par divdesmit gadiem jaunāks. Nekas taču pa šo laiku nav mainījies, it nekas. Es aizmirstu par tām lietām, kas ir mainījušās. Ainavas piepilda manu prātu līdz malām. Bet tie mākoņi un saulriets. Tie pat nav prātam aptverami. Redzot saulrietu es tikai dzirdu savā iztēlē balsis no senatnes, kas dzied kādu aizmirstu dainu no laikmeta, kas bija ilgi pirms akmens.