Darbi tomēr gaida
Dīvaina sakritība, ka, ja īpaši neiespringstu par nepadarītiem darbiem, izniekoju laiku, necenšos visu "noslīpēt" un nesteidzos, tad arī darba uzdevumu paliek arvien mazāk un mazāk. Tad pēkšņi savas dzīves bezjēdzības sajūtu iespaidā pieveicu slinkumu, sadomāju daudzus jo daudzus plānus un sāku aktīvi darboties, noliekot pie malas nelietišķas aktivitātes pie datora un tv ekrāniem, grāmatām, mūzikas instrumentiem, ciemošanos pie draugiem, pārdomas par dzīvi. Tikai un vienīgi intensīva lietišķa darbība.

Ar to brīdi tad sāk uzrasties vēl papildus simts problēmas un darba uzdevumu, ar lūgumiem un prasībām sāk ierasties, zvanīt un rakstīt cilvēki, darbos parādas kļūdas, kuras ir jālabo, kas atkal ir papildus aktivitāte, sāk lūst inventārs, visbeidzot saslimstu.

Tanī vājuma brīdī glābējs slinkums aka "take it easy" attieksme piedzimst no jauna, lietas tiek pamestas novārtā vai puspabeigtas, lai jau atrisinās pašas par sevi. Un tā arī notiek. Perfekti izravēts dārzs dod mazāku ražu, nekā tāds, kuram vienreiz vasarā steigā vagu starpās ar kapli tika pārskriets cauri, nekad netika nedz mēslots, nedz laistīts. Tad arī saaukstēšanās pāriet pati par sevi bez ārstu un medikamentu iejaukšanās.

Taču zinu, ka ir cilvēki, uz kuriem šis princips neattiecas un kuri ar intensīvu, rūpīgi pārdomātu un mērķtiecīgu darbību tiešām spēj sasniegt augstus rezultātus. Es gribētu tāds būt, jo tas ir interesanti - plānveidā sasniegt mērķus, taču dzīve rāda, ka tas nav mans liktenis. Mans liktenis ir iedomāties mērķi un virzīties uz to spontāni, gadījumu varā.

Neskatoties uz to, ar šo brīdi atkal iespringšu par visu - paskatīšos, kas iznāks. Esmu pamanījis, ka, ja par kaut ko dzīvē uzrakstīt, situācija mēdz strauji mainīties.