Toulouse-Lautrec ([info]gentle) rakstīja,
@ 2007-03-24 22:01:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:babylon

Bābeles maratona skrējiens
Bībele (sk.Jāņa atklāsmes grāmatu) dala cilvēci divās "pilsētās". Miera pilsēta un nemiera (juku) pilsēta. Miera pilsēta ir garīgās dzīves sabiedrība, kur valda mīlestība. Nemiera pilsēta - Bābele - ir materiālās pasaules sabiedrība, kur valda iekāre.

Miera pilsētā cilvēku rīcība ir vērsta kopīgā labuma gūšanai, nevis personīgā. Viens cilvēks rūpējas par visiem un katrs pieder pie visiem, tātad visi rūpējas par vienu. Turklāt nevienam nepiemīt materiālās vēlmes, un katrs cenšas pilnveidot vienīgi savas spējas un tās izmantot citu labā, un tikai darot labu citiem gūst gandarījumu sev. Tādējādi Miera pilsētā nav vajadzīgas mantas. Savukārt Bābelē cilvēki atrodas mantkārības gūstā, dzenas pakaļ iespējām gūt materiālajās vērtības, cenšoties apsteigt viens otru, tādējādi atsakoties viens otru saprast. Cilvēkus maina nevis viņi paši, bet pasaules piedāvātās iespējas iegūt mantu.

Bābeles maratona skrējiens ir šī dzīšanās pakaļ mantai, kam šīs pilsētas pilsoņi ir spiesti veltīt lielāko daļu sava laika, aizmirstot par citiem cilvēkiem un garīgām vērtībām. Skrējiena laikā dzīve paātrinās un kļūst īsāka, kā rezultātā rodas nepieciešamība mainīties krietni ātrāk, nekā daba to atļauj. Iespējas izdarīt ātras izmaiņas cilvēki atrod ārējā izskata pārmaiņās, ar ko arī izmaina asociācijas par sevi, taču nekādas izmaiņas pēc būtības Bābeles maratona skrējējiem nenotiek.
Ja ticēt Bībelē rakstītajam, tad šobrīd abu pilsētu cilvēki saskaras, tādējādi Miera pilsētas iedzīvotāji ir atkarīgi no Bābeles pilsoņiem, taču pēc laika abas pilsētas tiks nošķirtas viena no otras. Bābele tīrā veidā būšot lemta uz pašiznīcināšanos. Miera pilsēta turpinās pastāvēt mūžīgi.

Pirmais iespaids, kas, lasot šo, var rasties t.s. normālajam cilvēkam, ka tas viss ir pasakas. Bet no otrās puses, ja spriest pēc tā, kas notiek mūsdienās, un salīdzināt ar vēsturi, tad, lai arī cik spēcīgs ir zinātniskais progress, tas acīmredzami nes tikai nelaimi. Jo vairāk cilvēks ir atkarīgs no mantām, kas atvieglo cilvēka dzīvi, jo vairāk šīs mantas atnes nelaimi tās īpašniekam. Ir skaidrs, ka neskatoties uz tehnoloģisko progresu, medicīna nespēj kompensēt to kaitējumu, kas ir nodarīts cilvēka videi, kas savukārt atsaucas uz cilvēku veselību. Savukārt atteikšanās no medicīnas, kaut arī rada papildus risku, tomēr liek cilvēkam meklēt spēkus nevis ārā, bet sevī, lai dzīvotu tālāk. Tiesa gan, tikai atteikšanās no medicīnas nesīs vienīgi nelaimi, ja citās dzīves jomās cilvēks nekļūs pieticīgs un citādi kristīgs. Diez vai arī absolūtā atteikšanās no mantas ir nepieciešama, jo materiālā pasaule cilvēkam ir dota, lai izpaustu garīgo. Tātad galvenais ir nepieļaut pretējo.



(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?