Reāli dzīvē ievērojama daļa auditorijas krāpj savus dzīvesbiedrus. Manuprāt, piemērs vairāk parāda cilvēku liekulīgo dabu (jeb to, ka uzskati atšķiras no rīcības) nevis to, ka utilitārisms nav piemērojams.

Skaidrs, ka nevienu principu nevar pieņemt kā absolūtu, jo absolūta filozofija būs atrauta no reālās dzīves. Bet tas arī nenozīmē, ka utilitārisms nevarētu būt vērā ņemama pieeja daudzos gadījumos. Vajag tikai apzināties tā ierobežojumus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ievērojami mazāk, nekā tad, ja mainstream morālei par to nebūtu vispār nekāda viedokļa.
Pat tie, kas krāpj, parasti neuzskata, ka tas ir morāli pareizi.

> vērā ņemama pieeja daudzos gadījumos. Vajag tikai apzināties tā ierobežojumus.
Ko tu konkrēti ar šo domā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Oooo, pastāsti, ir kādi pētījumi par šo tēmu?

Nu tādā ziņā, ka man šķiet - dzīvesbiedra krāpšana jau nu totāli nav atkarīga no mainstream morāles par tēmu, tb ka tā ir apmēram tā kā dzeršana - tipa tā kā slikti un nosodāmi, bet, ja tu to principiāli nedari, tad visi uz tevi skatās kā uz drusku pajocīgu un domā "kaut kas ar viņu nav kārtībā" :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pētījumi par ko? Ka tas ir slikti, vai ka cilvēki tā domā? Attiecībā uz otro es minēju piemēru - diskusiju Quora.

Varbūt mēs apgrozāmies pārāk atšķirīgās sabiedrībās, lai salīdzinātu, katrā ziņā man tāds viedoklis liekas, maigi sakot, pārsteidzošs. Uz monogāmu cilvēku "pēc izvēles" skatās kā uz pajocīgu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pētījumi par to, ka, pieņemot lēmumu "krāpt vai nekrāpt" izšķirošais ir sabiedrības viedoklis par to, vai tas ir morāli vai amorāli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mission: impossible :)

Varētu pajautāt cilvēkiem, kāpēc viņi krāpa, bet tad mēs uzzinātu tikai to, ko viņi domā – vai viņu krāpšanu ietekmēja sabiedrības viedoklis, nevis to, vai tas patiešām viņus ietekmēja.

Varētu mēģināt vērot korelāciju starp sabiedrības attieksmi un krāpšanas statistiku, bet tas neparādītu, ka ir kāds faktors X, kas ietekmē gan sabiedrības uzskatus, gan pašu krāpšanu.

Varētu izveidot teoriju, kas ietver visus zināmos faktorus, bet ņemot vērā iepriekšējo pieredzi šādu teoriju ticamībā, tā nebūtu ļoti pārliecinoša.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šis ir labs apkopojums.

Atbildot honeybee, man gan liekas, ka tas ir pietiekoši pašsaprotami arī bez pētījumiem, pat ja extranerjo noformulēja, kāpēc grūti precīzi novērtēt cik lielā mērā.
Sabiedrība jau nav tikai sveši cilvēki, arī vecāki un radi pieder pie sabiedrības. Cik zinu, lielai daļai cilvēku vecāki paliek morālo autoritāšu statusā (vismaz zemapziņā) pat pēc pilngadības sasniegšanas. Vai arī par to, ka vecāku pienākums ir ieaudzināt bērnos zināmus ētikas pamatus, diskusijas dalībniekiem ir šaubas?

(Reply to this) (Parent)

No cilvēkiem nevar prasīt, lai viņi vienmēr rīkotos tieši tā, kā viņi domā. Vai arī, lai viņi vienmēr būtu pilnīgi patiesi un atklāti it visā, jo pastāv dažādi morāles principi, kas bieži ir konfliktējoši. Šodien psihologi var to var pastāstīt vairāk nekā filozofi.

Lūk, interesants piemērs: nesen avīzēs bija ziņa, ka pēc DNS analīzēm atklāts, ka viens Anglijas karaliskais priekšstecis patiesībā ir dzimis ārlaulībā. Neiedziļinājos detaļās, bet varbūt tas karalis bija neauglīgs, bet mātei taču gribējās bērnu un dzimtas turpinātāju. Ko viņai bija darīt, labi zinot, ka tajos laikos laišana pa kreisi bija ļoti nosodāma rīcība, un jebkurā gadījumā viņas ārlaulības bērns tiktu nicināts? Māte taču grib tikai to labāko savam bērnam, vai ne?

Nekas nav absolūts. Es tikai par to, ka morāli nevar balstīt tikai uz intuīciju. Gan jau ka pati ideja, ka krāpšana ir slikta, ir balstīta uz pagātnes empīrisko pieredzi. Bet šodien to tik ļoti nenosoda, jo arī sabiedrības sociālā vide ir mainījusies, bet ne tik ļoti, lai krāpšanai vispār nebūtu nekādas nozīmes.

Utilitārisma trūkums ir informācijas nepietiekamība. Bieži nav iespējams paredzēt, kādas būs sekas mūsu darbībai, tāpēc dilemmas priekšā bieži ir vajadzīga defaultā izvēle – teiksim, nekrāpt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vienmēr jau var atrast kādu pretpiemēru, kurā sabiedrības nosodīta rīcība būtu tieši pareizā.
Racionalizēšana != racionālisms.

(Reply to this) (Parent)