No cilvēkiem nevar prasīt, lai viņi vienmēr rīkotos tieši tā, kā viņi domā. Vai arī, lai viņi vienmēr būtu pilnīgi patiesi un atklāti it visā, jo pastāv dažādi morāles principi, kas bieži ir konfliktējoši. Šodien psihologi var to var pastāstīt vairāk nekā filozofi.

Lūk, interesants piemērs: nesen avīzēs bija ziņa, ka pēc DNS analīzēm atklāts, ka viens Anglijas karaliskais priekšstecis patiesībā ir dzimis ārlaulībā. Neiedziļinājos detaļās, bet varbūt tas karalis bija neauglīgs, bet mātei taču gribējās bērnu un dzimtas turpinātāju. Ko viņai bija darīt, labi zinot, ka tajos laikos laišana pa kreisi bija ļoti nosodāma rīcība, un jebkurā gadījumā viņas ārlaulības bērns tiktu nicināts? Māte taču grib tikai to labāko savam bērnam, vai ne?

Nekas nav absolūts. Es tikai par to, ka morāli nevar balstīt tikai uz intuīciju. Gan jau ka pati ideja, ka krāpšana ir slikta, ir balstīta uz pagātnes empīrisko pieredzi. Bet šodien to tik ļoti nenosoda, jo arī sabiedrības sociālā vide ir mainījusies, bet ne tik ļoti, lai krāpšanai vispār nebūtu nekādas nozīmes.

Utilitārisma trūkums ir informācijas nepietiekamība. Bieži nav iespējams paredzēt, kādas būs sekas mūsu darbībai, tāpēc dilemmas priekšā bieži ir vajadzīga defaultā izvēle – teiksim, nekrāpt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vienmēr jau var atrast kādu pretpiemēru, kurā sabiedrības nosodīta rīcība būtu tieši pareizā.
Racionalizēšana != racionālisms.

(Reply to this) (Parent)