Pat Richard Dawkings tev nepiekrīt savā grāmatā The selfish gene.

“In describing genes as being "selfish", the author does not intend (as he states unequivocally) to imply that they are driven by any motives or will, but merely that their effects can be metaphorically and pedagogically described as if they were.”

Pat stingrākie bioloģijas piekritēji nespēj sākt un beigt tikai ar bioloģiju, neaiztiekot metaforas un filozofiju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Metaforas ir tikai teritorijas karte, pie tam zemas izšķirtspējas un visai tēlaini uzzīmēta karte. Dokinsa "The Selfish Gene" ir populārzinātniska grāmata, līdz ar to tēlainums un viegli uztverama (kaut nedaudz uz akurātuma rēķina) valoda tur ir saprotama un par to neviens nepārdzīvo.

Tiesa gan, jāpatur prātā, ka šāda valoda un freimings ir patālu no zinātnes iekšienē esošā, kur verbālas un konceptuālas "mežģīnes" parasti tikai apgrūtina jau tā komplicēta materiāla uztveri un izpratni.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas nemaina būtību, ka pat zinātniekiem konceptuāla izpratne sākas ar metaforām. Daudzi zinātnieki ir tik šauri specializējušies, ka ir aizmirsuši par savu freimingu vispār, bet tas nekur nav pazudis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man jau nav iebildumu pret metaforām, tikai pret to, ka tās nereti mēdz tikt uztvertas pārāk burtiski.

(Reply to this) (Parent)