Tev ir ļoti šaura izpratne par to, ko nozīmē ''laime''. Bet tas raksturīgs visiem materiālistiem. To taču var aprēķināt uzkrātās mantas daudzumā. Pārējais ir bs, vai ne?

(Reply to this) (Thread)

Materiālais stāvoklis ir svarīgs laimes aspekts, un šajā ziņā nav novērojamas nekādas atšķirības starp mācītājiem un zinātniekiem, netēlo idiotu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā pat kā bieži vien starp miljonāru un skrandaini.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Miljonāram kā reiz būs nesalīdzināmi vairāk iespēju piekopt tāda veida dzīvi, kurā viņš jūtas labāk according to your definition of happiness. Salmu vīrs ir tas, ka visa veida laimīgums ir vienādi labs. Ja esi reāli nabadzīgs un gribi būt izteikti laimīgs, tad parasti jāizlīdzas ar kaut kāda veida substitūtiem... vai arī jācer, kas stāvoklis ir tikai īslaicīgs un jādzīvo sapņos... pretējā gadījumā sanāk tikai veģetēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kas tad bija tā mana definīcija? Es kaut kā redzu ka ir diva tipa miljonāri 1) visu dzīvi pavada uztraucoties par to kā nopelnīt vēl vairāk miljonus, tā arī nekad no šī kāmja riteņa neizlienot 2) hedonisti, perverti un ekscentriķi, kas notrallina miljonus (kurus nopelnījis pirmā tipa miljonārs-vecāks), jo nekā jegpilnāka nevar izdomāt. Tā točn. nebija mana definīcija. Man vispār piedrāzt to jūsu mūžīgo mantrošanu par ''laimīgumu'', kas kaut kā ''jāvairo''. Tas izriet no cilvēka kā pokemona projekcijas, kura ir prevalenta materiālistu vidū. Tikai vajag laikus piespiest ''pabarot'', ''apčubināt'' un ''iedot poaspēlēties'' pogas, lai utopija būtu sasniegta.
Neredzu kā kaut kādi rokfelleri ir mazāk ''vegētējoši'' par nabadzīgiem pāķiem. Kā viens tā otrs var izrādīties iekšēji brīvs/mierīgs un laimīgs ar to, kas ir, bet tas ir hardly proporcionāli saistīts ar mantas daudzumu. Vairāk iekšējās pasaules kvalitāti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad mēs par konsumerismu vai par bagātajiem runājam? Pie viena ienākumu līmeņa daudz turīgāks eventuāli būs tas, kurš pērk mazāk dažādu mantu, jo tas ir viens no sliktākajiem naudas ieguldīšanas veidiem. Materiālisma paradokss ir tāds, ka tas traucē kļūt patiesi turīgiem.

Kā var būt iekšēji brīvs/mierīgs cilvēks, kurš dzīvo kapitālismā un kuram nav liekas naudas, bet ir tuvinieki, kuriem var būt vajadzīga, piemēram, dārga ārstēšanās? Kā var būt mierīgs, ja nezini, vai spēsi saviem bērniem nodrošināt pieeju labai medicīnai no zīdaiņa vecuma? Pieeju labai izglītībai vēlāk? Pat ja tā it kā ir bezmaksas, pastāv daudz slēpto izmaksu, kuras nereti ir izšķirošās. Tikko kā vienādojumā parādās "pārējie cilvēki", sabrūk ilūzija par vientuļā hipija tēlu, kurš ir mierīgs kā budistu mūks, jo viņam nekas nepieder.

"Vairāk iekšējās pasaules kvalitāti." - tieši tā. Ja nenomāc vajadzība strādāt slikti apmaksātu un garlaicīgu darbu tekošo vajadzību apmierināšanai, ja ir lieki līdzekļi sevis izglītošanai un atpūtai, utt., pie tādas kvalitātes tikt ir daudz vieglāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pie situācijas, kuru tu aprakti ir tiešā veidā vainīgs materiālisms un no tā izrietošais dzīvesveids, takšo nezinu kur tu man tieši nepiekrīti. Jā, mēs dzīvojam kapitālismā, kas sux. Garlaicīgi un mazapmaksāti darbi, kuru augļi vairumā gadījumu ir objektīvi nevajadzīgi un nesaistīti ar darba darītāja saimniecību. Kaut kā cilvēki vienmēr spējuši dzīvot bez traģikas arī laikos, kad nebija modernās medicīnas un bs masu izglītības (kura kā smej ir domāta, lai ievadītu jauno dronu kādā no garlaicīgajiem mazapmaksātajiem darbiem). Besides, arī naudas maisi slimo, mirst no vēžiem un nez kāpēc slimo ar ''depresijām''. Domāju krietni akūtāk par kaut kādu mežaveci vai avju ganu. Ja manta tiešām nodrošinātu lielāku laimes koeficientu, tad tas būtu kaut kā uzkrītoši redzams, bet tas nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Rezumē: mēs redzam dažādas lietas. Es redzu, ka naudas trūkums ir nelaimīguma cēlonis. Bieži.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas ir ļoti margināls cēlonis, kurš pie tam tāds ir tikai ekstrēmos gadījumos. Tiešām nav līdzekļu, lai ēstu un dabūtu jumtu virs galvas, pie nosacījuma, ka pats indivīds nav nedz deģenerāts vai sliņķis, bet reāli cenšas strādāt un vilkt galus kopā. Vidusmēra cilvēka žēlabās, ka nepietiek naudas tam tam un vēl kaut kam, cēlonis meklējams tieši pašā kārē pēc nepārtraukti progresējošas materiālās labklājības, tātad, ne pašā naudas trūkumā. Arī miljonāri raud, ka nevarēja nopelnīt miljardu.

(Reply to this) (Parent)

amusing. (tieši interakcija komentāros :)

(Reply to this) (Thread)

Klau, ar kuru no Saksa grāmatām iesaki sākt viņu lasīt? Novilku to par vīrieti, sievu un cepuri.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

manuprāt, var sākt ar jebkuru. es pirmo lasīju Musicophilia: Tales of Music and the Brain, bet visas labas.

(Reply to this) (Parent)