Tad mēs par konsumerismu vai par bagātajiem runājam? Pie viena ienākumu līmeņa daudz turīgāks eventuāli būs tas, kurš pērk mazāk dažādu mantu, jo tas ir viens no sliktākajiem naudas ieguldīšanas veidiem. Materiālisma paradokss ir tāds, ka tas traucē kļūt patiesi turīgiem.

Kā var būt iekšēji brīvs/mierīgs cilvēks, kurš dzīvo kapitālismā un kuram nav liekas naudas, bet ir tuvinieki, kuriem var būt vajadzīga, piemēram, dārga ārstēšanās? Kā var būt mierīgs, ja nezini, vai spēsi saviem bērniem nodrošināt pieeju labai medicīnai no zīdaiņa vecuma? Pieeju labai izglītībai vēlāk? Pat ja tā it kā ir bezmaksas, pastāv daudz slēpto izmaksu, kuras nereti ir izšķirošās. Tikko kā vienādojumā parādās "pārējie cilvēki", sabrūk ilūzija par vientuļā hipija tēlu, kurš ir mierīgs kā budistu mūks, jo viņam nekas nepieder.

"Vairāk iekšējās pasaules kvalitāti." - tieši tā. Ja nenomāc vajadzība strādāt slikti apmaksātu un garlaicīgu darbu tekošo vajadzību apmierināšanai, ja ir lieki līdzekļi sevis izglītošanai un atpūtai, utt., pie tādas kvalitātes tikt ir daudz vieglāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pie situācijas, kuru tu aprakti ir tiešā veidā vainīgs materiālisms un no tā izrietošais dzīvesveids, takšo nezinu kur tu man tieši nepiekrīti. Jā, mēs dzīvojam kapitālismā, kas sux. Garlaicīgi un mazapmaksāti darbi, kuru augļi vairumā gadījumu ir objektīvi nevajadzīgi un nesaistīti ar darba darītāja saimniecību. Kaut kā cilvēki vienmēr spējuši dzīvot bez traģikas arī laikos, kad nebija modernās medicīnas un bs masu izglītības (kura kā smej ir domāta, lai ievadītu jauno dronu kādā no garlaicīgajiem mazapmaksātajiem darbiem). Besides, arī naudas maisi slimo, mirst no vēžiem un nez kāpēc slimo ar ''depresijām''. Domāju krietni akūtāk par kaut kādu mežaveci vai avju ganu. Ja manta tiešām nodrošinātu lielāku laimes koeficientu, tad tas būtu kaut kā uzkrītoši redzams, bet tas nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Rezumē: mēs redzam dažādas lietas. Es redzu, ka naudas trūkums ir nelaimīguma cēlonis. Bieži.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas ir ļoti margināls cēlonis, kurš pie tam tāds ir tikai ekstrēmos gadījumos. Tiešām nav līdzekļu, lai ēstu un dabūtu jumtu virs galvas, pie nosacījuma, ka pats indivīds nav nedz deģenerāts vai sliņķis, bet reāli cenšas strādāt un vilkt galus kopā. Vidusmēra cilvēka žēlabās, ka nepietiek naudas tam tam un vēl kaut kam, cēlonis meklējams tieši pašā kārē pēc nepārtraukti progresējošas materiālās labklājības, tātad, ne pašā naudas trūkumā. Arī miljonāri raud, ka nevarēja nopelnīt miljardu.

(Reply to this) (Parent)