Comments: |
Es saprotu, ka tas būtu jāuztver kā reizē joks un kontrpiemērs (kaut arī no tikai daiļliteratūras), taču sorry, nesanāk to uztvert nesz kā vienu, nedz kā otru. Mesidži par "playing god" un "tampering with nature" uz mani, šķiet, atstāj pavisam pretēju iespaidu tipiski paredzētajam. (:
Viktors Frankenšteins vai Gajs Baltars no BG - reālistiski zinātnieku tēli. Welcome to the real world. Abi nodara kaitējumu tieši tāpēc, ka rīkojas kā egoistiski maitas.
Par to, vai Frankenšteins stāstā nodara jelkādu reālu kaitējumu un par to, vai, ja arī tā, šī kaitējuma cēlonis nav vienkārša nespēja/neprasme novest iesākto līdz galam, var vēl strīdēties, taču tas nemaina fakta būtību - proti, ka primāri no svara ir rezultāts, iznākums un sekas, nevis iemesls, iegansts vai līdzekļi.
Jaa, kaadu tad kaiteejumu nodariija Frankensteins?
Tikai pats sev un savam darbam, nespējot tikt pāri sava radījuma ārējam veidolam (ar kuru, varētu domāt, viņam taču būtu bijis papilnam laika aprast pirms atdzīvināšanas).
Tas ir - cilveeks vnk netika galaa pats ar savu ``bailju ieleju`` un sapsihojaas? (Pardon, es storiju sen lasiiju un kaadasdetaljas varu buut piemirsis)
Ja taa - tad iisto kaiteejumu te ir nodariijusji tie, kas Frankensteinu audzinot, sacakareeja vinjam smadzenes ar greiziem meempleksiem. Aciimredzot tie audzinaataaji religiozi vai tml. bija :)
Well, nesagatavotas smadzenes nereti vienkārši "nepavelk". No otras puses, tā, kā stāsts parasti risinās XIX gs., tad jā, arī šie faktori būtu jāņem vērā vai vismaz jāapsver, ja kāds iedomātos konstruēt Frankenšteina kā personāža psiholoģisko profilu.
Tas ko mb teica, plus eksperimenta rezultātā vairāk vai mazāk dramatiski (atkarībā no versijas) pakāpeniski iznīcina visu savu ģimeni.
Precizeesim: Diametrali preteeju.
T.i. ja kāds nodarbojas ar "playing god" un rezultāts ir slikts, tad tas tik un tā ir labi? Izcils loģikas paraugs.
Bet rezultāts, mind you, nevis metode.
Tikko vēl teici, ka "primāri no svara ir rezultāts". Izskatās pēc pretrunas.
"Playing god" ir tikai nepamatoti nievājošs apzīmējums avangarda zinātnei (pirms pāris gadsimtiem arī sirds ķirurģija būtu bijusi šajā kategorijā). Metodes labumu nosaka tikai tas, kādi ir tās dotie rezultāti, nekas cits.
By playing God without being God one creates monsters. Morāle ir vienkāršā. "Playing God" abos piemēros nav vis jebkura advancēta zinātne, bet specifiski tieši mākslīgas dzīvības radīšana / mirošo atdzīvināšana.
- kas arii ir pilniigi nepieciesjams virziens/ lauks. Protams, taadaa meeraa, kaadaa tas dabas likumu deelj ir izdaraams.
Since the seat is empty, there is nothing wrong with trying to get to it. Un abos piemēros morāle reāli sabrūk uz muļķīgu pietāti smagu uzdevumu priekšā.
Ja rezultaats ir slikts, tad playing god ir tapis piekopts nepareizi, paarkaapjot DTN un tml, jaalabojas.
Ja nogalinot savus konkurentus, rezultāts nav bijis pietiekami efektīvs, tad konkurentu nogalināšana jāveic krietni efektīvāk. Tava doma ir, mērķis attaisno līdzerkļus, tāpēc anything goes as long as we can try and improve it's efficiency.
Pēdējais teikums ir pilnīgi pareizs, taču ar vienu ļoti svarīgu (un ļoti obvious) "bet" - paši mērķi un rezultāti nav savatarpēji vienlīdzīgi. Ja kāds mērķis prasa šādus līdzekļus, izskatās, ka problēma sākas jau ar mērķa nospraušanu.
| |