Comments: |
T.i. ja kāds nodarbojas ar "playing god" un rezultāts ir slikts, tad tas tik un tā ir labi? Izcils loģikas paraugs.
Bet rezultāts, mind you, nevis metode.
Tikko vēl teici, ka "primāri no svara ir rezultāts". Izskatās pēc pretrunas.
"Playing god" ir tikai nepamatoti nievājošs apzīmējums avangarda zinātnei (pirms pāris gadsimtiem arī sirds ķirurģija būtu bijusi šajā kategorijā). Metodes labumu nosaka tikai tas, kādi ir tās dotie rezultāti, nekas cits.
By playing God without being God one creates monsters. Morāle ir vienkāršā. "Playing God" abos piemēros nav vis jebkura advancēta zinātne, bet specifiski tieši mākslīgas dzīvības radīšana / mirošo atdzīvināšana.
- kas arii ir pilniigi nepieciesjams virziens/ lauks. Protams, taadaa meeraa, kaadaa tas dabas likumu deelj ir izdaraams.
Since the seat is empty, there is nothing wrong with trying to get to it. Un abos piemēros morāle reāli sabrūk uz muļķīgu pietāti smagu uzdevumu priekšā.
Ja rezultaats ir slikts, tad playing god ir tapis piekopts nepareizi, paarkaapjot DTN un tml, jaalabojas.
Ja nogalinot savus konkurentus, rezultāts nav bijis pietiekami efektīvs, tad konkurentu nogalināšana jāveic krietni efektīvāk. Tava doma ir, mērķis attaisno līdzerkļus, tāpēc anything goes as long as we can try and improve it's efficiency.
Pēdējais teikums ir pilnīgi pareizs, taču ar vienu ļoti svarīgu (un ļoti obvious) "bet" - paši mērķi un rezultāti nav savatarpēji vienlīdzīgi. Ja kāds mērķis prasa šādus līdzekļus, izskatās, ka problēma sākas jau ar mērķa nospraušanu.
| |