Vēl man arī šķiet, ka bērnībā visādus tikumus mēs mēdzam mācīties implicitly pēc piemēra no savas ģimenes, nevis caur informācijas ievākšanu. Tāpēc es nezinu, vai ir iespējams iemācīt to visu teorētiski, ja piemēram ģimenē notiek kaut kas pilnīgi citāds, bet varbūt, ka tas ir noderīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nav teikts, ka izglītībai ir jābūt tikai informācijas vākšanai – tieši vēlams, lai tā nebūtu tikai tas. Bet, jā, jāņem vērā, ka izglītība tiešā veidā nepieciešami neved pie noteiktas rīcības. Ja cilvēkam izskaidro 5 ētikas (mācības par tikumību) teorijas, tad, pat ja zināšanas implicētu attiecīgu rīcību, varētu jautāt - bet kā tad tu īsti izvēlies, kuru teoriju pielietot?
Bet pat tad, ja pieņemam, ka īstā teorija būtu atrasta - jā, viens no iemesliem, kāpēc tikumu varētu būt grūti iemācīt, ir tāds, ka teorētiskas zināšanas par tikumību ir kaut kas atšķirīgs no būšanas tikumīgam. Atkarībā no jau izveidotā rakstura (agrā bērnībā pārņemtā vai vēlāk paša izveidotā) cilvēks apgūtās zināšanas varētu izmantot dažādi - vai nu uzskatīt par kaut ko abstraktu un nebūtisku, vai ar to palīdzību attīstīt savu raksturu, vai arī, piemēram, izgudrot smalkākus attaisnojumus tam, kāpēc turpināt darīt visu kā līdz šim.
Grūti pateikt, cik lielā mērā raksturs ir neapzināti pārņemts no ģimenes un cik – paša veidojams. Skaidrs, ka bērnības pieredze atstāj ievērojamu iespaidu, tomēr gadās, ka bērni mēdz raksturā arī ievērojami atšķirties no ģimenes. Varētu arī jautāt – ja bērnībā pārņemtais būtu pilnīgi nereflektējams un nemaināms, vai kaut kas tāds kā tikumība vispār būtu iespējams. Pat tajos gadījumos, kad ģimene ar savu piemēru sniedz bērnam vislabākos rīcības modeļus, varētu apšaubīt, ka neapzināta šādu modeļu pārņemšana ir veids, kā var pilnvērtīgi kļūt par tikumīgu cilvēku. T.i. jājautā, vai galu galā tikumības nosacījums nav spēja izdarīt apzinātu izvēli (kura galu galā var arī sakrist ar ģimenē apgūto modeli).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šis ir interesanti. Es domāju, ka ir vērts par šo reflektēt, tāpēc kā priekšmets tas būtu interesants, varbūt arī lai pārdomātu ģimenē un sabiedrībā redzēto un izceltu to apziņā. No savas pieredzes though, ētisks lēmums ir kaut kas, ko es noformulēju jūtu līmenī, nevis reflektējot (does this feel right, considering everyone involved?), tāpēc man šķiet, ka tie principi ir kaut kādi diezgan dziļi beliefs, kas balstīti in experience. Man arī šķiet, ka tas tiek darīts by learning from opposites - gan no figūrām, kas rezonē with what feels right, gan no figūrām, kas to pārkāpj. Tāpēc man šķiet ļoti liela nozīme ir skolotājiem, dažreiz viņi var mācīt nesaistītus priekšmetus piemēram bioloģiju, bet no viņu conduct var mācīties daudz par ētiku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, viens no aspektiem, ko teorija rosinātu pārdomāt, būtu - kāpēc uzskatīt, ka kādi konkrēti piemēri, ko novērojam, ir morālas rīcības piemēri un kāpēc domāt, ka jūtas mūs mudina rīkoties labi. Pieņemu, ka lielākā daļa cilvēku piekristu, ka jūtas viņus dažkārt mudina rīkoties arī amorāli. Tādējādi ētikas teoriju apgūšana ne tikai iepazīstinātu ar dažādām izpratnēm par morāli, bet arī aicinātu pārdomāt, ko vispār saprotam ar morāles jēdzienu, kas tas tāds ir un vai to var reducēt uz kaut ko citu, piemēram, laimi. Nav teikts, ka cilvēka dzīvē šāda izglītība ko radikāli mainīs, bet tā varētu vismaz dot iespēju skaidrāk saprast visas implikācijas tiem uzskatiem, kuri cilvēkiem jau ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man liktos efektīvāk, ja būtu mazāk abstrakciju, vairāk case studies. Tas, ko tu vai Krišjānis piedāvā ir ļoti akadēmiski piegājieni.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Case studies, t.i., anekdotiski gadījumi? Stenfordas eksperimenti? Domu eksperimenti? Ētiskās dilemmas? Tu taču rakstīji konkrēti par tikumu, nevis par utilitārismu, ne?
Te atkal ir samākslotais nošķīrums starp teoriju un praksi. Bez "teorijas" - lai vai ko tas nozīmētu, jo, piemēram, Sokrata pieeja tikumiem ir viscaur praktiska un case studies balstīta - case studies ir vienkārši mēmi un nesaprotami.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:rolleyes:

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Eh, tev laikam savulaik trūcis tikuma mācības.

(Reply to this) (Parent)

Te būtu, protams, jāskatās, kam māca un kādā vecumā. Bet nedomāju, ka par šīm lietām būtu jārunā atrauti no case studies. Starp citu, pat visai abstraktās morāles teorijās var atrast piezīmes par pedagoģiju, ka vislabāk tās apgūt, pārrunājot piemērus. Vienkārši pieņēmums ir tāds, ka, runājot par piemēriem, var nonākt līdz visai abstraktiem jautājumiem.

(Reply to this) (Parent)

I agree par to, ka "No savas pieredzes though, ētisks lēmums ir kaut kas, ko es noformulēju jūtu līmenī, nevis reflektējot (does this feel right, considering everyone involved?)" - jūtu līmenī ir pieejams vairāk informācijas, nekā prātam.

Arī bībelē ir rakstīts, ka nevajag uztraukties par rītdienu, jo tā pati par sevi uztrauksies. Es to saprotu tā, ka ir bīstami spekulēt par nākotni. Nevar applyot vienu rīcības moduli uz katru situāciju - spekulēt, ko tu darītu, ja būtu tā vai šitādi. Tad izdomāt piecus likumus un tos izpildīt situācijās, kas var būt kaut kādā ziņā līdzīgas, bet citā baisi atšķirīgas. Neviena situācija nav identiska. Tāpēc man šķiet pretīgi tie domu eksperimenti, kur prasa, vai tu nogalinātu vienu cilvēku, ja izglābtu piecus, vai kas tamlīdzīgs - to cilvēks var zināt tikai attiecīgājā brīdī, ja kaut kas tāds tiešām notiek. Katrai situācijai ir bezgalīgs daudzums zināmu un vēl nezināmu mainīgo un nianšu.

(Reply to this) (Parent)