Nu, viens no aspektiem, ko teorija rosinātu pārdomāt, būtu - kāpēc uzskatīt, ka kādi konkrēti piemēri, ko novērojam, ir morālas rīcības piemēri un kāpēc domāt, ka jūtas mūs mudina rīkoties labi. Pieņemu, ka lielākā daļa cilvēku piekristu, ka jūtas viņus dažkārt mudina rīkoties arī amorāli. Tādējādi ētikas teoriju apgūšana ne tikai iepazīstinātu ar dažādām izpratnēm par morāli, bet arī aicinātu pārdomāt, ko vispār saprotam ar morāles jēdzienu, kas tas tāds ir un vai to var reducēt uz kaut ko citu, piemēram, laimi. Nav teikts, ka cilvēka dzīvē šāda izglītība ko radikāli mainīs, bet tā varētu vismaz dot iespēju skaidrāk saprast visas implikācijas tiem uzskatiem, kuri cilvēkiem jau ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man liktos efektīvāk, ja būtu mazāk abstrakciju, vairāk case studies. Tas, ko tu vai Krišjānis piedāvā ir ļoti akadēmiski piegājieni.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Case studies, t.i., anekdotiski gadījumi? Stenfordas eksperimenti? Domu eksperimenti? Ētiskās dilemmas? Tu taču rakstīji konkrēti par tikumu, nevis par utilitārismu, ne?
Te atkal ir samākslotais nošķīrums starp teoriju un praksi. Bez "teorijas" - lai vai ko tas nozīmētu, jo, piemēram, Sokrata pieeja tikumiem ir viscaur praktiska un case studies balstīta - case studies ir vienkārši mēmi un nesaprotami.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:rolleyes:

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Eh, tev laikam savulaik trūcis tikuma mācības.

(Reply to this) (Parent)

Te būtu, protams, jāskatās, kam māca un kādā vecumā. Bet nedomāju, ka par šīm lietām būtu jārunā atrauti no case studies. Starp citu, pat visai abstraktās morāles teorijās var atrast piezīmes par pedagoģiju, ka vislabāk tās apgūt, pārrunājot piemērus. Vienkārši pieņēmums ir tāds, ka, runājot par piemēriem, var nonākt līdz visai abstraktiem jautājumiem.

(Reply to this) (Parent)