| Comments: |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) axsys |
|---|
| Date: | 6. Aprīlis 2018 - 16:35 |
|---|
| | | (Link) |
|
Kāpēc ne ticības mācību vai komunisma īso kursu? Ideoloģiskā kompostrēšana vienādi vai otrādi. Universal values lol.
last time I checked, ticības mācību JAU pasniedza. Bet mazāko klašu skolēniem bez audzināšanas stundām tāpat neiztikt, ja vispār neveic mājmācību.
Tieši tikumību?? Jo erm... tas parasti nozīmē mācīt to, ka līdz kāzām ne un ne un labākā izsargāšanās ir atturēšanās, kas ir ļoti reliģiskas vērtību sistēmas atraugas vienalga vai to mēģina bīdīt kristieši vai nacionālas apvienības. Man šķiet lielākā problēma ir ar to, ka nevar uzspiest nevienu vērtību sistēmu bet ir jāmāca tādas veidot. Bet to pat pieaugušie 80%+ nemāk. Man liekas, ka te piezemētāka un reālistiskāka pieeja ir mācīt psiholoģiju, jo tur to varēs atrast labāk un pamatotāk.
Nu tas nav tik vienkārši, ja vidusskolniekiem uzspiedīs nepamatotas, muļķīgas idejas, viņi vienkārši to pārvērtīs jokā. Tajā vecumā jaunieši nav nekādi nevainīgi jēriņi, kuri ņem par pilnu visu, ko viņiem skolā stāsta.
Nevajadzētu tik ļoti uztraukties, ka vienkārši parādot viņiem "nepareizas" idejas tiks sabojāta jauniešu dzīve, bet padomāt, kā iepazīstināt kādi ir plusi un mīnusi kaut vai tevis minētajai atturībai līdz laulībām. Vēlams semināru formāt uzklausot first pozitīvas un negatīvas hand experiences no cilvēkiem, kas tam gājuši cauri.
Nu par atturību un sexed ir jau skaidri zināms, kas ir izdevīgāk - normāla izglītošana par tēmu, jo tad samazinās gan tīņu grūtnieču skaits, gan pirmo reizi atliek, nemaz nerunājot tad par to, ka zin kā un kāpēc nenoķer HIV. Man šķiet tu sāc ar premisu, ka visi varianti ir vienlīdz labi, kas gluži tā nav. Un ok, par atturēšanos varbūt i ierēks, bet tas tik un tā nenozīmēs spēju rīkoties labāk.
> ir jau skaidri zināms, kas ir izdevīgāk - normāla izglītošana par tēmu, jo tad samazinās gan tīņu grūtnieču skaits
Ļauj man pajautāt tā, vai par to tev mācīja skolā, vai arī tas ir "skaidri zināms" no citiem avotiem? Ja nemācīja skolā, tad varbūt vajadzētu.
Vispār "skaidri zināmas" dažādiem cilvēkiem daudzas lietas, bet man vai tev, kur nu vēl 16-gadīgam tīnim daudzas no šīm skaidri zināmajām lietām nepavisam nav skaidras. Daļa no tā "skaidri zināmā" ir nepareizi, bet liela daļa ir tradicionālā gudrība, best practices utt. Kāpēc ir normāli paļauties, ka jaunieši par tām uzzinās no ārpusskolas avotiem?
It īpaši pie imigrācijas un stuff, kad izveidojas situācija, ka daļa sabiedrības galīgi nav informēti par to, kas citām daļām liekas pašsaprotami.
Mī un žē, "tikums" ir vārds, filozofisks koncepts ar sasodīti senu vēsturi rietumu filozofiskajā tradīcijā, jā, tikumi ir iekļauti un bieži saistīti arī ar kristietību, galu galā mūsu kultūrtelpā tas gana ilgi bijis noteicošais faktors, bet, ja reiz ir aizspriedumaina un nekritiska alerģija pret reliģiju/-ām, tad "tikums", "tikuma izkopšana" ir kaut vai pie Aristotela un Platona. Bet arī tas laikam kultūrmarksistiem būtu par piedauzību, jo minētajiem autoriem tikums ir kaut kas objektīvs, reāla lieta, kas balstās lietu patiesajā stāvoklī, nevis aktora subjektīvajās patvaļās un kaprīzēs.
Kaut kad taču centās izbīdīt latviskās dzīvesziņas mācību priekšmetu. Neatceros gan, ka tas beidzās.
Ar tikumību mūsdienās parasti saprot tieši specifisku attieksmi pret seksu, tā kā šis vārds gluži vispārējās labās prakses apzīmēšanai īsti vairs neder.
Man šķiet, ka tikumība tomēr ir daudz plašāks jēdziens par seksu. Bet pat ja orientējamies tiešu uz seksu, tad pirmām kārtām vajadzētu mācīt modernās atziņas – kā red pill un tamlīdzīgi. Jo labāk cilvēki izprot savas rīcības motīvus, jo vieglāk viņiem ir veidot vēlamo stratēģiju.
Dīvains arguments - automātiski noraidīt kādu tikuma mācīšanas iespējamību tikai tāpēc, ka "zināmai sabiedrības daļai" vai kādam ad hoc mītiskajam "vairākumam" tas asociējas ar kādu deformētu, neinformētībā balstītu tikumu mācības izpratni.
Jā, varētu mācīt, piemēram, pēc Dž. Pītersona grāmatām. Problēma tiešām ir nopietna, ka jaunajai paaudzei nav mācītas vērtības, un ja vecāki to nevar, tad laiks to sākt darīt skolās.
Ar kultūrmarksismu tikuma mācīšanai skolās nav nekāda sakara. Nekas netraucē izveidot jēgpilnu skolas līmeņa mācību programmu, kurā būtu apvienots labākais par tikumiem no Platona, Aristotela, stoiķiem, Augustīna, Akvīnas Toma, renesanses humānistiem, Kanta un Makintaira. Principā, kultūrmarksisti to tieši negribēs pieļaut, un tieši tāpēc tas nekad nenotiks.
Pilnīgi piekrītu tam, ka varētu un būtu vērts mācību progammās iekļaut dažādu ētikas teoriju apguvi - neaprobežojoties ar tām, kuru centrā ir tikuma jēdziens, lai arī tās tajā, bez šaubām, ieņemtu nozīmīgu vietu. Tam, ko pirms kāda laika mēģināja bīdīt kā "tikumības" mācību patiešām ir visai maz sakara ar šī jēdziena vēsturi. Āķis gan tāds, ka pats jautājums par to, vai tikumību var iemācīt, nav viennozīmīgi atbildams. Bet nav jau obligāti jāmāca cilvēkus būt tikumīgiem, kas var izvēsties par paradoksālu pasākumu. Pietiktu ar to, ja skolā izskaidrotu dažādas tikumības koncepcijas un aicinātu par tām domāt savas dzīves kontekstā. Ar psiholoģiju te nebūs gana - tā var noderēt, tomēr pamatā nodarbojas ar kaut ko citu nekā ētika.
Vēl man arī šķiet, ka bērnībā visādus tikumus mēs mēdzam mācīties implicitly pēc piemēra no savas ģimenes, nevis caur informācijas ievākšanu. Tāpēc es nezinu, vai ir iespējams iemācīt to visu teorētiski, ja piemēram ģimenē notiek kaut kas pilnīgi citāds, bet varbūt, ka tas ir noderīgi.
Nav teikts, ka izglītībai ir jābūt tikai informācijas vākšanai – tieši vēlams, lai tā nebūtu tikai tas. Bet, jā, jāņem vērā, ka izglītība tiešā veidā nepieciešami neved pie noteiktas rīcības. Ja cilvēkam izskaidro 5 ētikas (mācības par tikumību) teorijas, tad, pat ja zināšanas implicētu attiecīgu rīcību, varētu jautāt - bet kā tad tu īsti izvēlies, kuru teoriju pielietot?
Bet pat tad, ja pieņemam, ka īstā teorija būtu atrasta - jā, viens no iemesliem, kāpēc tikumu varētu būt grūti iemācīt, ir tāds, ka teorētiskas zināšanas par tikumību ir kaut kas atšķirīgs no būšanas tikumīgam. Atkarībā no jau izveidotā rakstura (agrā bērnībā pārņemtā vai vēlāk paša izveidotā) cilvēks apgūtās zināšanas varētu izmantot dažādi - vai nu uzskatīt par kaut ko abstraktu un nebūtisku, vai ar to palīdzību attīstīt savu raksturu, vai arī, piemēram, izgudrot smalkākus attaisnojumus tam, kāpēc turpināt darīt visu kā līdz šim.
Grūti pateikt, cik lielā mērā raksturs ir neapzināti pārņemts no ģimenes un cik – paša veidojams. Skaidrs, ka bērnības pieredze atstāj ievērojamu iespaidu, tomēr gadās, ka bērni mēdz raksturā arī ievērojami atšķirties no ģimenes. Varētu arī jautāt – ja bērnībā pārņemtais būtu pilnīgi nereflektējams un nemaināms, vai kaut kas tāds kā tikumība vispār būtu iespējams. Pat tajos gadījumos, kad ģimene ar savu piemēru sniedz bērnam vislabākos rīcības modeļus, varētu apšaubīt, ka neapzināta šādu modeļu pārņemšana ir veids, kā var pilnvērtīgi kļūt par tikumīgu cilvēku. T.i. jājautā, vai galu galā tikumības nosacījums nav spēja izdarīt apzinātu izvēli (kura galu galā var arī sakrist ar ģimenē apgūto modeli).
Šis ir interesanti. Es domāju, ka ir vērts par šo reflektēt, tāpēc kā priekšmets tas būtu interesants, varbūt arī lai pārdomātu ģimenē un sabiedrībā redzēto un izceltu to apziņā. No savas pieredzes though, ētisks lēmums ir kaut kas, ko es noformulēju jūtu līmenī, nevis reflektējot (does this feel right, considering everyone involved?), tāpēc man šķiet, ka tie principi ir kaut kādi diezgan dziļi beliefs, kas balstīti in experience. Man arī šķiet, ka tas tiek darīts by learning from opposites - gan no figūrām, kas rezonē with what feels right, gan no figūrām, kas to pārkāpj. Tāpēc man šķiet ļoti liela nozīme ir skolotājiem, dažreiz viņi var mācīt nesaistītus priekšmetus piemēram bioloģiju, bet no viņu conduct var mācīties daudz par ētiku.
Nu, viens no aspektiem, ko teorija rosinātu pārdomāt, būtu - kāpēc uzskatīt, ka kādi konkrēti piemēri, ko novērojam, ir morālas rīcības piemēri un kāpēc domāt, ka jūtas mūs mudina rīkoties labi. Pieņemu, ka lielākā daļa cilvēku piekristu, ka jūtas viņus dažkārt mudina rīkoties arī amorāli. Tādējādi ētikas teoriju apgūšana ne tikai iepazīstinātu ar dažādām izpratnēm par morāli, bet arī aicinātu pārdomāt, ko vispār saprotam ar morāles jēdzienu, kas tas tāds ir un vai to var reducēt uz kaut ko citu, piemēram, laimi. Nav teikts, ka cilvēka dzīvē šāda izglītība ko radikāli mainīs, bet tā varētu vismaz dot iespēju skaidrāk saprast visas implikācijas tiem uzskatiem, kuri cilvēkiem jau ir.
Man liktos efektīvāk, ja būtu mazāk abstrakciju, vairāk case studies. Tas, ko tu vai Krišjānis piedāvā ir ļoti akadēmiski piegājieni.
Case studies, t.i., anekdotiski gadījumi? Stenfordas eksperimenti? Domu eksperimenti? Ētiskās dilemmas? Tu taču rakstīji konkrēti par tikumu, nevis par utilitārismu, ne?
Te atkal ir samākslotais nošķīrums starp teoriju un praksi. Bez "teorijas" - lai vai ko tas nozīmētu, jo, piemēram, Sokrata pieeja tikumiem ir viscaur praktiska un case studies balstīta - case studies ir vienkārši mēmi un nesaprotami.
Eh, tev laikam savulaik trūcis tikuma mācības.
Te būtu, protams, jāskatās, kam māca un kādā vecumā. Bet nedomāju, ka par šīm lietām būtu jārunā atrauti no case studies. Starp citu, pat visai abstraktās morāles teorijās var atrast piezīmes par pedagoģiju, ka vislabāk tās apgūt, pārrunājot piemērus. Vienkārši pieņēmums ir tāds, ka, runājot par piemēriem, var nonākt līdz visai abstraktiem jautājumiem.
I agree par to, ka "No savas pieredzes though, ētisks lēmums ir kaut kas, ko es noformulēju jūtu līmenī, nevis reflektējot (does this feel right, considering everyone involved?)" - jūtu līmenī ir pieejams vairāk informācijas, nekā prātam.
Arī bībelē ir rakstīts, ka nevajag uztraukties par rītdienu, jo tā pati par sevi uztrauksies. Es to saprotu tā, ka ir bīstami spekulēt par nākotni. Nevar applyot vienu rīcības moduli uz katru situāciju - spekulēt, ko tu darītu, ja būtu tā vai šitādi. Tad izdomāt piecus likumus un tos izpildīt situācijās, kas var būt kaut kādā ziņā līdzīgas, bet citā baisi atšķirīgas. Neviena situācija nav identiska. Tāpēc man šķiet pretīgi tie domu eksperimenti, kur prasa, vai tu nogalinātu vienu cilvēku, ja izglābtu piecus, vai kas tamlīdzīgs - to cilvēks var zināt tikai attiecīgājā brīdī, ja kaut kas tāds tiešām notiek. Katrai situācijai ir bezgalīgs daudzums zināmu un vēl nezināmu mainīgo un nianšu.
Kas ir domāts ar vārdu ``tikumība``? Kā zināms viņu lieto radikāli dažādu jēdzienu apzīmēšanai. Protams, ja ar ``tikumību`` saprot pamatotu ētiku + dažādas domāšanas prasmes, tad okej.
Vajadzētu mācīt par to, ka Darts Veiders un Lavkfrafta Cthulhu ir negatīvie tēli.
Tu neesi liberāls, tas ir viens. Tu neesi nedz gudrs nedz tiesīgs noteikt kā citiem cilvēkiem dzīvot. Fuck off, pider!
Pirmkārt, iebildums par šito:
"Kāpēc sistēma noveļ to uz vecāku atbildību, ja jau par "normāliem", pēc būtības mazāk svarīgiem mācību priekšmetiem tiek pieņemts, ka vecāki tos nespēj adekvāti iemācīt vajadzīgajā līmenī?"
Šis varētu būt valīds jautājums tikai tad, ja mācību priekšmeti atrastos uz vienas vienīgas "vienkāršs - sarežģīts" ass. Tas tā, saprotams, nav, līdz ar to, fakts, ka vecāki var nespēt izskaidrot, kas ir logaritms, neko nejēgt no fizikas vai ķīmijas, ģeogrāfiju pārzināt tikai sava dzimtā mikrorajona ietvaros, un literatūru pārzināt ne īpaši tālāk par "Trim sivēntiņiem", galīgi nenozīmē, ka viņiem tikumības iemācīšana ir par grūtu.
Otrkārt, tikumību kaut kādā mērā jau māca. Visasākās diskusijas ir par SexEd tēmu, taču vismaz man tā bija iekļauta veselības mācībā, kā arī bioloģijā, kā daļa no anatomijas. Pārējie jautājumi, kas palien zem tikumības termina, arī tiek noklāti, manuprāt - cik atceros, man skolas laikā bija pat tādi ekskluzīvi šiem jautājumiem veltīti priekšmeti kā ētika un baltā stunda (sākumskolā). Un runa ir par visparastāko numurēto mikrorajona vidusskolu. Pie praktiskākas pieejas tikumības jautājumiem varētu pieskaitīt audzināšanas stundu, ja nu tas pārējais liekas pārāk teorētisks un atrauts no dzīves realitātes - kas noved pie "treškārt".
Treškārt, skolai tāpat nebūs tādas ietekmes, kā bērna tiešajai videi. Tiešajā vidē visi dzīvo, skolā nozīmīga daļa tās stundas vienkārši atsēž. Un dzīvē tu redzi, kā lietas nedarbojas atbilstoši teorijai. Skolotāja var stāstīt, ka vardarbība ir slikta lieta, bet praksē Jānīti visi respektē un uzskata par krutu džeku, jo viņš sadeva pa purnu divus gadus vecākajam Pēterītim. Stāstus par darba nozīmi dzīvē aizēno Andrīša vecākā brāļa jaunā mašīna, kurai viņš naudu sapelnījis, gana agri iesaistoties kaut kādā piramīdas shēmā. Utt, utjpr.
Tas ir tikai tāpēc, ka skolotāji māca to, kas ir aplami no psiholoģijas viedokļa. Viņi paši novērtē gan kruto džeku un finansiālos sasniegumus. Tāpēc es jau pieminēju, ka daudz jēdzīgāk būtu mācīt red pill un ne jau tikai seksuālā kontekstā, bet tieši kā cilvēkus piesaista krutums, kā darbojas spēka, kompetences un sociālās hierarhijas, un kā darboties šajās hierarhijās.
Un kad to saprot, tad arī ir viegli saprast, kāpēc viens džeks ir kruts tieši ar uzskatāmiem piemēriem. Un tad jau ir daudz vieglāk arī iemācīt, ka šī hierarhija var būt īslaicīga, ja netiek pamatota ar reālām kompetencēm. Citādi pēc dažiem gadiem šis džeks vienkārši sēdēs uz pabalstiem vai pat cietumā par vardarbību.
Citiem vārdiem sakot, mācīt vajag reālas lietas, kas noderīgas personības izaugsmei nevis kādu ideoloģiju (lai kāda tā būtu).
Lūk, Pītersons jau arī uzsver, ka naudas, plikas varas, fiziska spēka hierarhijas ir sūds salīdzinājumā ar kompetences hierarhiju.
Nu kaut kā tā. Jo skaidrs, ka vēl nenobriedušiem skolēniem šajā dzīves posmā spēks vai krutums ir pirmajā vietā, bet nauda vai kompetences vēl nevienam īsti nav, tāpēc to nesaprot. Bet tā vietā, lai noliegtu viņu spēka hierarhiju, skolotājiem tā ir jāatzīst, bet jāpaskaidro, ka tā ir īslaicīga un mazvērtīga. Un ka kompetences ir ļoti būtiskas. Un pat ne vienmēr tikai kā akadēmiskas zināšanas, bet arī kā profesionālas prasmes – pat santehniķim tās ir ļoti svarīgas un visai sabiedrībai ļoti vajadzīgas. Galvenā persona, kurai zvana, kad plīsušas trubas. :)
Tas jau tiek skaidrots. Ne jau tur ir problēma, problēma ir tajā, ka cilvēki (jo sevišķi bērni) labprātāk meklē instant gratification, tā vietā, lai plānotu lietas ilgtermiņā.
Pie kam, vairums tam tiek pāri. Tie, kas no tā bērna vecuma "neizaug", un fundamentāli sačakarē sev dzīvi, dzenoties pēc kaut kāda īstermiņa labuma, tomēr ir minoritāte.
Tiešām tiek skaidrots, ka krutais Pēterītis patiešām ir kruts un kāpēc?
Virspusēji. Pieeja šiem jautājumiem, kad nu tie tika cilāti, bija "tas ir īslaicīgi", nevis "tas īstenībā nav kruti". Tiesa, laikam jau atkarīgs no klases audzinātāja pieejas, šaubos, ka pastāv kaut kādas oficiālas vadlīnijas.
Vēlos atgādināt tādiem kā gedymin, ka neraugoties uz savu caurmērā miermīlīgo dabu, es nejutīšu nekādus sirdsapziņas pārmetumus nožņaudzot cilvēkus, kas caur valsts varas piešķirtajām privilēģijām realizē tādas indīgas un antihumānas idejas, kuras tu paud. Tā būtu elementāra pašsaglabāšanās.
Tiešām žēl, ka no prosta intelektuāla liberasta esi aizgājis un pārvērties par indīgu cilvēces ekskrementu, kas vēlas, lai Tevis kontrolēta valsts tīrītu smadzenes Man un Maniem bērniem. Tu esi mēsls. Tu un tādi kā tu ir indīgs vīruss, kas jāpakļauj dezinfekcijai.
Paldies par uzskatāmu demonstrāciju, kāpēc ekstrēmi labējās idejas ir bīstamas.
Jā, jo tās tur kreisos totalitāristus 'in check'. Paldies ka demonstrē labējā spārna vajadzību sabiedrībā.
> In the modern world, where the pursuit of money is considered more important than the cultivation of inner values
Es redzu kā šī ir tāda kā mantra, kurai nevienam pat neienāk prātā iebilst, bet esmu skeptisks pret šo pašu premisu, jo materiāli labumi cilvēkus ir interesējuši vienmēr, it sevišķi senāk, kad izdzīvošana bija grūtāka un Tev bija caurām dienām jāstrādā, nevis jādomā par savas iekšējās pasaules kultivēšanu.
Runājot par piedāvājumu, man skolā jau bija ētika. Laikam pats bezjēdzīgākais priekšmets kāds jelkad man ir bijis. Man ir grūti saredzēt kā "tikumības" stunda varētu izpaust sevi praksē labāk. Toties vidusskolā tiek mācītas psiholoģija un filozofija, kas vismaz nav tukša ūdens kulšana tik lielā mērā un kurās var apskatīt dažādas situācijas jau izejot no konkrēto disciplīnu piegājiena.
Šodien nejauši uzzināju, ka Ungārijā arī māca tikumību.
| |
