|
7. Apr 2018|06:53 |
Nav teikts, ka izglītībai ir jābūt tikai informācijas vākšanai – tieši vēlams, lai tā nebūtu tikai tas. Bet, jā, jāņem vērā, ka izglītība tiešā veidā nepieciešami neved pie noteiktas rīcības. Ja cilvēkam izskaidro 5 ētikas (mācības par tikumību) teorijas, tad, pat ja zināšanas implicētu attiecīgu rīcību, varētu jautāt - bet kā tad tu īsti izvēlies, kuru teoriju pielietot?
Bet pat tad, ja pieņemam, ka īstā teorija būtu atrasta - jā, viens no iemesliem, kāpēc tikumu varētu būt grūti iemācīt, ir tāds, ka teorētiskas zināšanas par tikumību ir kaut kas atšķirīgs no būšanas tikumīgam. Atkarībā no jau izveidotā rakstura (agrā bērnībā pārņemtā vai vēlāk paša izveidotā) cilvēks apgūtās zināšanas varētu izmantot dažādi - vai nu uzskatīt par kaut ko abstraktu un nebūtisku, vai ar to palīdzību attīstīt savu raksturu, vai arī, piemēram, izgudrot smalkākus attaisnojumus tam, kāpēc turpināt darīt visu kā līdz šim.
Grūti pateikt, cik lielā mērā raksturs ir neapzināti pārņemts no ģimenes un cik – paša veidojams. Skaidrs, ka bērnības pieredze atstāj ievērojamu iespaidu, tomēr gadās, ka bērni mēdz raksturā arī ievērojami atšķirties no ģimenes. Varētu arī jautāt – ja bērnībā pārņemtais būtu pilnīgi nereflektējams un nemaināms, vai kaut kas tāds kā tikumība vispār būtu iespējams. Pat tajos gadījumos, kad ģimene ar savu piemēru sniedz bērnam vislabākos rīcības modeļus, varētu apšaubīt, ka neapzināta šādu modeļu pārņemšana ir veids, kā var pilnvērtīgi kļūt par tikumīgu cilvēku. T.i. jājautā, vai galu galā tikumības nosacījums nav spēja izdarīt apzinātu izvēli (kura galu galā var arī sakrist ar ģimenē apgūto modeli). |
|