čīkstuļa pieraksti

sestdien atpakaļ uz UK. vairs laikam nebēdājos. jo ja bēdātos, būtu baigā ņerga.
šodien uztaisīju mammai suši. un sev indieti, nu, tobiš dārzeņus karija mērcē.

un vēl tikai mans mīļais Dostojevskis..

"Es gāju kā gudrais, un tieši tas mani pazudināja! Vai tu domā, es nezināju, teiksim, kaut to: ja reiz esmu sācis sev jautāt un prātot – vai man ir tiesības uz varu? – tad tas jau nozīmē, ka man nav tiesību uz varu. [..] Ja es tik daudz dienu sevi mocīju: vai Napoleons būtu gājis vai ne? – tad jau es skaidri sajutu, ka neesmu Napoleons... [..] Sātans mani toreiz turp aizvilka, bet tikai jau pēc tam izskaidroja, ka man nebija tiesību turp iet, jo es esmu tāda pati uts kā visi."

atradu savus vecos plānotājus. ko tik neesmu tur pierakstījusi.. citāti, domas.. ir arī dzejoļi.

"Kas zin
Varbūt mēs raudāsim
pat bez asarām
uz iekšu
bet sevi stingri turēsim
kā noridātu namapriekšu
kas zin
kam jāzin
kā tas būs
par dienu pelēku un baismu?
jo acis
acis nodod mūs
ar siltu, bezgalīgu gaismu
caur sauli lietus līs un līs
mums pāri varavīksne stāvēs
un tikām brīnums nepazīs
ne sveša tāluma
ne nāves"
(K.Skujenieks)

kāds vēl reiz ir teicis, ka "cilēkam vairāk par visu vajag gaisu".

un "if you're free, you'll never see the walls".

"baidīšanās par estētiku ir cilvēka nespēka pirmā pazīme" (dostojevskis pārfrāzēts)

"es vairs piepeši nemāku
ne laikus ne vietā ne skaisti
es vairs vispār nemāku
šajā dvēsmīgi rosīgā rītā
visi vārdi un darbi
kas smejot pār galvu laisti
krīt kā akmeņi atpakaļ sirdī
nopīpētā un nodzirdītā
nama sienas vairs nepalīdz
ar labo būvētas kreiso grautas
savu cerību savu dzīvību
es atdodu projām tautās
vārdus jaukdams
vienīgo dziesmu
kā vienīgo glābiņu
dziedu
par tevi tikai par tevi
par dzeltenu rozes ziedu"
(K.Skujenieks)

"Aiz ādas plūst zilas dzīsliņas, mani visskaistākie ceļi, pa tiem var aiziet. Visa miesa vieni vienīgi strauti, tie vadi un trubas, pa kuriem jāieplūst hankai. Mehānisms. Es pati esmu mehānisms." (A.Manfelde)

"Jo es tev teicu, ka man patīk, kā tu smaržo, un brīžiem man patīk, kā tu domā, un teicu, kad man bija 14 un 15 gadu, es tevi mīlēju ļoti stipri, visstiprāk, bezgalīgi, un tagad drusciņ." (A.Manfelde)

"Dancot, kas ir dancot? Kad tu pats danco, tad nespēj atbildēt, tu arī nejautā, kas tas viss ir, ko tu dari, griezdamies, svīzdams, aizgrābts, reizēm no greizsirdības knaibīts, reizēm noslēpumainā ilgošanā; tur tev trūkst laika nodarboties ar šo jautājumu. Bet, ja tu neesi dancotājs, kāda sevišķa iemesla dēļ varbūt tik šoreiz ne, tad tu spēsi par to visu padomāt." (J.Poruks)

"Prāts salts,
sirds karsti līksmojas,
Acis smejas,
kaklā asaras"
(H.Ibsens)

šovakar tik auksti.

tikko nezin kādēļ atcerējos 5. klasi, klasesvakarus, kuros bija jādejo lēnās dejas un jāuzstājas popielā, un arī leģendāro "tusiņu" pie signes, kurā klasesbiedrs austris atzinās, ka es viņam patīku. bija tik interesanti! varētu teikt, ka 5. klase noteikti bija viens no maniem labākajiem skolas gadiem.
hihihi :) to vien tik vajadzēja, lai garastāvoklis uzlabotos :)

ko Kriss Kornels ir ar sevi izdarījis? no Soundgarden un Audioslave uz ŠITO?? cik skumji. apbēdinoši.
http://www.youtube.com/watch?v=XxTlTXqh4g4

"kad ieslīgst tavās rokās, melnu no balta neatšķir"
gribu tā. tagad.

šovakar noskatījos filmu Krusttēvs. tagad briesmīgs kauns atzīt, ka iepriekš nebiju redzējusi. tas tik ir kino... emociju ziņā satriecoša un aizgrābjoša. ja skatās kritiski - režija, aktierdarbs - arī izcili.
redzēju arī Koko līdz Šanelei šodien. ļoti laba filma. odrija tatū fantastiska. bet laikam kļūda bija to skatīties vienā dienā ar Krusttēvu.

Kremerata Baltica izcili šovakar

vecumdienās noteikti dzīvošu laukos. dārza darbi, svaigs gaiss, klusums un miers. patīk viss. tikai vienai negribētos. būtu bail un laikam arī vientulīgi.
šovakar uz Lielo ģildi, uz koncertu.

muse jaunais albums mani aizvilka atpakaļ pie muse. biju jau izdomājusi, ka muse ēra cauri. še tev, atkal visu klausos. moš tomēr jāaizlaiž uz koncertu Birmingemā (UK) novembrī?

es atkal turu pasauli uz pleciem.
gribu mieru. kur atrast?

"Neviens netic tam, kas pašam neliekas īsts. Es labprāt neticētu pats sev. Es vakarā aizmiegu un no rīta mostos, cerēdams, ka būšu projām. Tas nekad nenotiek. Viens celis izmests uz priekšu, otrs saliekts. Es turu pasauli." (Dženeta Vintersone "Smagums")

beidzot viena. beidzot miers. mana angliete, kursabiedrene beidzot aizbrauca.
bet tik iztukšota neesmu jutusies sen. jāuzlādē baterijas. jo atkal jādodas pie cilvēkiem, un jābūt ar cilvēkiem, bet man vairs vispār nav ko dot. tukšums.

ziniet, tagad tik reti sanāk būt vienai..
gribu vienatni.

brālis vakarnakt pusizšķīrās ar savu draudzeni. šorīt sēdēja mājās un raudāja. nekad viņu tādu nebiju redzējusi, īsti nezināju pat, kā mierināt. bet viens gan - ieslēdzās tāds aizsardzības instinkts, gribējās iet un lamāt draudzeni. nabaga bračiņš. tik bēdīgi.
un man vēl šodien ciemos draudzene no anglijas brauc. sassodīts, ļoti "labā" laikā..

tikko nopirku biļeti uz UK. lidoju prom 3. oktobrī. kā man tagad justies?

un tagad gulēt

sēžu uz palodzes, 5. stāvs. logs vaļā. biju uz teātri, uz izrādi "Zilā kalna Marta" JRT. biju ar draugiem, ar mīļiem, labiem draugiem. skan 103,7, LR3, klasika. sajūtas nemāku izskaidrot itin nemaz, mēģinu, bet nesanāk nesanāk nesanāk.. jāizmēģina apziņas plūsma? labi labi labi labi un citu neko uzrakstīt nevar, tikai vārds "labi" nāk prātā, un gribās tādu sajūtu vienmēr, nu, varbūt vēl nedaudz piepildītāku, bet pašlaik neko vairāk nemaz nevajag kā tikai labi labi labi un klasisko radio, vēja plūsmas, palodzi un vienatni tumsā. mūzika tik skaista, ka jūtos pazemīga, ka man tāds pagodinājums dots, ka varu klausīties, un tā arī ir ar draugiem, tiem labajiem draugiem, kas man uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, ko varu saukt par labajiem un foršajiem, un tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi... [atnāca brālis un viņa draudzene, apziņas plūsma notrūka, te tad arī apstāšos] vakars pagaidām tik skaists, ka raudāt varētu.

noskatījos filmu Inglourious Basterds (Bēdīgi slavenie mērgļi). nuuuuu, tarantino....
jāredz!