"It does not do to dwell on dreams and forget to live." J.K.Rowling
1. Decembris 2009
30. Novembris 2009
24. Novembris 2009
dabūju darbu!!! :)
būšu bārmene, droši vien sākšu ienīst alkoholu pēc pirmās nedēļas.
mājās tātad nebraukšu. bet mammai baigā ideja tēti atsūtīt pie manis. un janvāra beigās viens draugs uz londonu brauc, aizbraukšu viņu satikt.
būšu bārmene, droši vien sākšu ienīst alkoholu pēc pirmās nedēļas.
mājās tātad nebraukšu. bet mammai baigā ideja tēti atsūtīt pie manis. un janvāra beigās viens draugs uz londonu brauc, aizbraukšu viņu satikt.
22. Novembris 2009
man rīt ir darba intervija. svārstos starp lieliem priekiem par to, ka vispār kāds mani aicina uz darba interviju un starp nelielu nervu sabrukumu :) vēliet man veiksmi, lūdzu! ja dabūšu darbu, ziemassvētkos būšu ciemos pie emmas birminghemā, jo uz LV aizbraukt nesanāks. draugi dos pa purnu. virtuāli. tas ir vairāk kā skaidrs.e
esmu mizantrops, kas studē antropoloģiju. lieliski. something somewhere went terribly wrong.
16. Novembris 2009
vācietis
Es tevi mīlēšu vakar.
Es tevi mīlēšu šodien
un, ja palikšu pāri,-
rīt.
Tāda dūmaka vakar!
Tāda vasara šodien!
Un, ja nenobruks debess,-
zvaigžņu asara
rīt!
Kas tev par svaru vakar,
par ceļu uz skropstām šodien,
un aijājot ienesu tevi
iekš
rīt.
Ai, saldie miegi vakar!
Ai, spalgā mošanās šodien!
Un zila bezgalība
līdz vienai krītošai zvaigznei
rīt.
Es tevi mīlēšu vakar.
Es tevi mīlēšu šodien
un, ja palikšu pāri, -
rīt.
Es tevi mīlēšu šodien
un, ja palikšu pāri,-
rīt.
Tāda dūmaka vakar!
Tāda vasara šodien!
Un, ja nenobruks debess,-
zvaigžņu asara
rīt!
Kas tev par svaru vakar,
par ceļu uz skropstām šodien,
un aijājot ienesu tevi
iekš
rīt.
Ai, saldie miegi vakar!
Ai, spalgā mošanās šodien!
Un zila bezgalība
līdz vienai krītošai zvaigznei
rīt.
Es tevi mīlēšu vakar.
Es tevi mīlēšu šodien
un, ja palikšu pāri, -
rīt.
12. Novembris 2009
gribu klusumu sevī. gribu, lai tas haoss, kas grabinās manā galvā, atšķetinās un paliek tikai klusums.
un gribu, lai citi nebaidās no klusuma.
un gribu, lai citi nebaidās no klusuma.
4. Novembris 2009
31. Oktobris 2009
28. Oktobris 2009
21. Oktobris 2009
man šodien nekas nepatīk un es ne ar vienu negribu runāt.
jo ārā ir pretīgs laiks un es ļoti izmirku. bet viens labdarības džeks, kad staigāju ar piktu skatu pa Newcastle ielām, neko pretim neprasot, gribēja mani samīļot:) tā kā tā free hugs akcija, bet tikai tā nebija nekāda free hugs akcija un viņš vienkārši tur bija.
jāiet mājās.
jo ārā ir pretīgs laiks un es ļoti izmirku. bet viens labdarības džeks, kad staigāju ar piktu skatu pa Newcastle ielām, neko pretim neprasot, gribēja mani samīļot:) tā kā tā free hugs akcija, bet tikai tā nebija nekāda free hugs akcija un viņš vienkārši tur bija.
jāiet mājās.
20. Oktobris 2009
un vēl man baigi vajag pusslodzes darbu. nu, kur, piemēram, sestdienās svētdienās var strādāt. varbūt kādos starbucks mani paņems? it kā vakances ir..
teikšu godīgi - šogad ir daudz, daudz vieglāk un foršāk. šķiet, ka beidzot šeit jūtos labi. protams, ilgas pēc tādām lietām kā tas neaprakstāmais māju siltums un mīļo cilvēku klātbūtnes, manuprāt, nekad īsti nepazudīs, bet es beidzot sāku ar to sadzīvot, un cenšos mīļus cilvēkus atrast arī šeit.
domāju, ka problēma pagājušā gadā bija tā spītīgā vēlme nepieaugt. gribējās palikt tajā pus-pusaudža, pus-jaunieša, pus-pieaugušā fāzē, kurā bija tik sasodīti ērti - ar tevi rēķinās, bet tomēr nekādu īstenu atbildību neviens vēl nesagaida. ja godīgi, tāda nopietna atbildība mani biedē vēl joprojām, kas tad tur ir tik patīkams? rēķini, veļas mazgāžana, ēst gatavošana un nepārtraukta plānošana. vidusskolā bija jautrāk - tik ej uz skolu un pelni atzīmes - viss tavs darbs. bet tagad.. tagad ir citādāk. lai gan tas nāk ar saviem plusiem, to nevar noliegt. jo var pirkt skaistas kurpes, un nekur nevienam nav jāatskaitās, un visiem viss vienalga.
bet jūtos kā iemesta kaut kādā filmā, kur vēl kāds piespiedis fast-forward pogu.
un vēl nesen lekcijās runājām par laika un small world fenomenu (six degrees of seperation).. tikai neviens nepamācija, kā to laiku palēnināt un kā izmukt no tās small-world. varbūt nemaz nevajag, jo, izrādās, ka man nevajag nekādus six degrees, man ir viens degree līdz Tonijam Blēram caur vienu no maniem mīļākajiem lektoriem. un ja jūs nesaprotiet, par ko es tagad runāju, tas nekas. :)
paklausieties Ryan Adams. es oh my sweet carolina klausos uz repeat.
nesaprotu, kāds šodien ir garastāvoklis. vai tas ir skumjš, vai melanholisks, vai piepildīts. reti tā sanāk, ka nevar saprast, bet šodien nezinu. gribās raudāt, dusmoties un samīļot visus vienlaicīgi. iešu sportot, varbūt dumjība kaut kur ar sviedriem aizplūdīs.
uzredzi.
domāju, ka problēma pagājušā gadā bija tā spītīgā vēlme nepieaugt. gribējās palikt tajā pus-pusaudža, pus-jaunieša, pus-pieaugušā fāzē, kurā bija tik sasodīti ērti - ar tevi rēķinās, bet tomēr nekādu īstenu atbildību neviens vēl nesagaida. ja godīgi, tāda nopietna atbildība mani biedē vēl joprojām, kas tad tur ir tik patīkams? rēķini, veļas mazgāžana, ēst gatavošana un nepārtraukta plānošana. vidusskolā bija jautrāk - tik ej uz skolu un pelni atzīmes - viss tavs darbs. bet tagad.. tagad ir citādāk. lai gan tas nāk ar saviem plusiem, to nevar noliegt. jo var pirkt skaistas kurpes, un nekur nevienam nav jāatskaitās, un visiem viss vienalga.
bet jūtos kā iemesta kaut kādā filmā, kur vēl kāds piespiedis fast-forward pogu.
un vēl nesen lekcijās runājām par laika un small world fenomenu (six degrees of seperation).. tikai neviens nepamācija, kā to laiku palēnināt un kā izmukt no tās small-world. varbūt nemaz nevajag, jo, izrādās, ka man nevajag nekādus six degrees, man ir viens degree līdz Tonijam Blēram caur vienu no maniem mīļākajiem lektoriem. un ja jūs nesaprotiet, par ko es tagad runāju, tas nekas. :)
paklausieties Ryan Adams. es oh my sweet carolina klausos uz repeat.
nesaprotu, kāds šodien ir garastāvoklis. vai tas ir skumjš, vai melanholisks, vai piepildīts. reti tā sanāk, ka nevar saprast, bet šodien nezinu. gribās raudāt, dusmoties un samīļot visus vienlaicīgi. iešu sportot, varbūt dumjība kaut kur ar sviedriem aizplūdīs.
uzredzi.
mājās daudz kas brūk nost - brālis depresīvā rudens besī, mammai jāiet uz ārstu pārbaudēm, tētis, kā vienmēr, pesimisma karalis... divi draugi nav viens ar otru runājuši kopš mana atvadu vakara, kas bija 2. oktobrī. jūtos sasodīti bezpalīdzīga, un tā jau arī ir, jo neko īsti nevaru palīdzēt no attāluma, un nezin, vai arī man tas būtu jādara. laikam jāļauj dzīvot un izlemt pašiem.
11. Oktobris 2009
pirmaa nedeelja ir garaam, seezhu biblioteekaa, printeeju CV un viskautkaadus maaciibu materiaalus. ljoti gribaas eest, jaaiet maajaas uztaisiit ko garshiigu par godu sveetdienai.
pirmgadnieki uzvedas kaa absoluutie kjeemi, vispaar ir diezgan smiekliigi skatiities, kaa liela dalja klumpacho atpakalj uz kojaam, knapi tureedamies kaajaas.
te ir ljoti auksti. un vienam paziistamam ir cuuku gripa. un man ir sajuuta, ka es esmu slima.
tas taa iisumaa. aarkaartiigi neiteresanti un taa, bet vismaz "atziimeejos". kad maajaas buus internets, tad arii varees ko jeedziigu pieklabot.
chau
pirmgadnieki uzvedas kaa absoluutie kjeemi, vispaar ir diezgan smiekliigi skatiities, kaa liela dalja klumpacho atpakalj uz kojaam, knapi tureedamies kaajaas.
te ir ljoti auksti. un vienam paziistamam ir cuuku gripa. un man ir sajuuta, ka es esmu slima.
tas taa iisumaa. aarkaartiigi neiteresanti un taa, bet vismaz "atziimeejos". kad maajaas buus internets, tad arii varees ko jeedziigu pieklabot.
chau
6. Oktobris 2009
3. Oktobris 2009
pēc 15minūtēm uz lidostu. un tad prom. līdz ziemassvētkiem prom. sākas 4. reize.
brīžiem kaklā sakāpj kamols, asaras saskrien acīs un nevar parunāt. tad paelpo, tad paliek labāk. cilvēkam vajag gaisu.
atvadas vakar vienas no skaistākajām, kas jebkad bijušas jebkuram cilvēkam. es zinu.
atā atā
brīžiem kaklā sakāpj kamols, asaras saskrien acīs un nevar parunāt. tad paelpo, tad paliek labāk. cilvēkam vajag gaisu.
atvadas vakar vienas no skaistākajām, kas jebkad bijušas jebkuram cilvēkam. es zinu.
atā atā
1. Oktobris 2009
American Rhapsody
"First you bite your fingernails. And then you comb your hair
again. And then you wait. And wait.
(They say, you know, that first you lie. And then you steal,
they say. And then, they say, you kill.)
Then the doorbell rings. Then Peg drops in. And Bill. And
Jane. And Doc.
And first you talk, and smoke, and hear the news and have a
drink. Then you walk down the stairs.
And you dine, then, and go to a show after that, perhaps, and
after that a night spot, and after that come home again, and
climb the stairs again, and go to bed.
But first Peg argues, and Doc replies. First you dance the same
dance and you drink the same drink you always drank before.
And the piano builds a roof of notes above the world.
And the trumpet weaves a dome of music through space. And
the drum makes a ceiling over space and time and night.
And then the table-wit. And then the check. Then home again
to bed.
But first, the stairs.
And do you now, baby, as you climb the stairs, do you still
feel as you felt back there?
Do you feel again as you felt this morning? And the night
before? And then the night before that?
(They say, you know, that first you hear voices. And then
you have visions, they say. Then, they say, you kick and
scream and rave.)
Or do you feel: What is one more night in a lifetime of nights?
What is one more death, or friendship, or divorce out of two,
or three? Or four? Or five?
One more face among so many, many faces, one more life
among so many million lives?
But first, baby, as you climb and count the stairs (and they
total the same), did you, sometime or somewhere, have a
different idea?
Is this, baby, what you were born to feel, and do, and be?"
(Kenneth Fearing)
again. And then you wait. And wait.
(They say, you know, that first you lie. And then you steal,
they say. And then, they say, you kill.)
Then the doorbell rings. Then Peg drops in. And Bill. And
Jane. And Doc.
And first you talk, and smoke, and hear the news and have a
drink. Then you walk down the stairs.
And you dine, then, and go to a show after that, perhaps, and
after that a night spot, and after that come home again, and
climb the stairs again, and go to bed.
But first Peg argues, and Doc replies. First you dance the same
dance and you drink the same drink you always drank before.
And the piano builds a roof of notes above the world.
And the trumpet weaves a dome of music through space. And
the drum makes a ceiling over space and time and night.
And then the table-wit. And then the check. Then home again
to bed.
But first, the stairs.
And do you now, baby, as you climb the stairs, do you still
feel as you felt back there?
Do you feel again as you felt this morning? And the night
before? And then the night before that?
(They say, you know, that first you hear voices. And then
you have visions, they say. Then, they say, you kick and
scream and rave.)
Or do you feel: What is one more night in a lifetime of nights?
What is one more death, or friendship, or divorce out of two,
or three? Or four? Or five?
One more face among so many, many faces, one more life
among so many million lives?
But first, baby, as you climb and count the stairs (and they
total the same), did you, sometime or somewhere, have a
different idea?
Is this, baby, what you were born to feel, and do, and be?"
(Kenneth Fearing)