čīkstuļa pieraksti

mājās braucu 18. martā. prom braucu 30. martā. 12 dienas liekas kā neticams sapnis.

šķiet, manas superīgās kuņģa problēmas ir atgriezušās. 2 gadi pagājuši, es jau brīnījos, ka tik ilgi tik labi jutos.
griež kā ar nažiem. jau stundu. un pēc stundas jau jābūt darbā. bāc.

the who baba o'riley un man pēkšņi liekas, ka viss ir iespējams.
un es sakārtoju savu istabu. un gandrīz sakārtoju arī galvu. es tā palēnām, bet pamatīgi.

ko es domāju 21. janvārī, tajā gadā, kad man bija 15:
"Man patīk dzīvot. Man patīk tā sajūta, kad pēc sāpēm (vienalga, fiziskām vai morālām) nāk tas posms, kad sāk sāpēt mazāk, līdz sāpes pazūd... Es pat nemāku apraksit, cik labi ir šī sajūta. Man patīk tas, kā es augot mainos un atceros, kāda esmu bijusi agrāk. Man patīk tas, ka visapkārt ir tik daudz labu cilvēku, kas būs gatavi tevis dēļ nokavēt friziera apmeklējumu, stundas un svarīgu tikšanos. Man tik tiešām patīk dzīvot.Es pat nezinu, ko es darītu, ja man pateiktu: "Piedod, tev pēc mēneša jāmirst!" Es vienkārši nesaprotu, kā tas būtu... tā nolemtības sajūta, tā pretīgā sajūta, kad tu apzinies, ka pēc mēneša tu vairs neredzēsi, kā ārā līst lietus un debesis izgaismojas zibens laikā... kad tu vairs nedzirdēsi kā tev apkārt smejas cilvēki, kā kāds raud tev nezināmu iemeslu dēļ... kad tu vairs nestaigāsi apkārt bez mērķa un bez jēgas, bet vienkārši apmierināts. Kā kāds cilvēks labprātīgi no tā visa var atteikties? No visām tām iespējām, ko tev piedāvā dzīve!Varbūt jau es tā runāju tikai tādēļ, ka man dzīvē ir paveicies, jo man ir gan ģimene, gan veselība, gan draugi, gan normāls izskats un prāts un viss pārējais, ko cilvēkam vajag... Es nezinu, kā ir tad, kad nav naudas un kad katru dienu jāšpricē zāles, lai varētu dzīvot. Es nezinu, kā jūtas tie bērni, kam nav vecāku. Un es to nemaz negribu zināt.Ja arī man kādreiz uznāk gruzons, es nevar atcerēties kaut vienu reizi, kad esmu gribējusi pakārties, nošauties, noslīkt vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Laikam jau pārāk traki mīlu sevi. Un, lai arī varbūt tā nav, jūtos vajadzīga gan saviem draugiem, gan ģimenei... Jo savā ziņā es taču dzīvoju arī priekš viņiem.Bet es negribētu tiesāt pašnāvniekus. Kā gan es varu zināt, kas darās viņu prātos? Kā es varu zināt, kāda ir tā sajūta, kas liek tev nostāties uz tilta malas un lekt iekšā Daugavā ar vēlmi noslīkt? Es tikai nesaprotu to, kā cilvēks var būt tik egoistisks un vienkārši paņemt un nomirt... Kā var nepadomāt par tām ciešanām, ko viņš sagādā saviem līdzcilvēkiem...?..."

sāp viss - rokas, kājas, mugura, galva un acis.
darbs šonakt bija nogurdinošs, bet pēc katras nostrādātās stundas tā doma "būs par ko īri samaksāt" kaut kā nedaudz atlaida i kājsāpes, i mugursāpes. materiālistiski, jā, varbūt bēdīgi, jā, bet es gribu šeit būt. es gribu mācīties to, ko mācos. un bez īres nekā.
šonakt mēness dilst, un ir ļoti spožs. un atkal nedaudz kājas atlaida.

"Es meklēju svaigumu. Es zinu, ka tās ir manas zāles un tās mani darīs atkal veselu. No kā? No kā...

To tā uzreiz pateikt nevar. To jūs neviens nevarat pateikt, kā jūs izsīkstat. Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis. Atkalmeklēšanana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.

Tāpēc es nebaidos par sevi.

Nebaidieties arī jūs par mani." (Imants Ziedonis)

ārā līst. beidzot līst. gaiss ir citādāks.
stāsta, ka ziema šeit ejot uz beigām.
tagad tik jāgaida februāra beigas un pirmās sniegpulkstenītes.
būs pavasaris.
un man paliek labāk. pati sevi saprotu drusciņ labāk. liekas, ka esmu bijusi aizmigusi. ilgu laiku.

pēdējā laikā man nav bijis daudz, ko teikt. manī iestājies bardaks, un reizi par visām reizēm, es negribēju čīkstēt. visur ir bardaks. galvā, istabā, mācībās. mēģinu sevi savest kārtībā, bet nesaprotu, kur sākt. laikam jāsāk ar galvu, bet tas pats grūtākais, un ir tak tik grūti sev atzīt, ka esi sassodīta sliņķe un vājprātā nedroša persona.
vienmēr, kad braucu mājās, esmu uztraukusies. vienmēr ļoti priecīga, bet arī ļoti uztraukusies. jo bail satikt draugus. tāpat ir tad, kad braucu atpakaļ uz angliju. vienmēr ir bail satikt tos pāris cilvēkus, ko šeit varu saukt par draugiem. ja nu es esmu izmainījusies par daudz priekš viņiem? ja nu VIŅI ir pārāk izmainījušies un es viņus vairs nepazīstu? ja nu viņi domā, ka es neesmu pietiekoši izmainījusies un viņi vairs negrib būt mani draugi?
nekad neesmu sevī saskatījusi nekādas piesaistošas īpašības, nekad neesmu sapratusi, kāpēc mani draugi vispār ar mani kontaktējas. jo manī nav nekā interesanta, nekā tāda, kam vajadzētu noturēt viņu interesi ilgākā laika posmā. es esmu aizmāršīga, diezgan egoistiska un augstprātīga, un bieži vien pametu lietas novārtā. nezinu, kā PAREIZI izrādīt emocijas un bieži vien izskatās, ka man ir vienalga. visa šī dēļ vienmēr gaidu, kad draugi sapratīs, ka es neesmu viņu draudzības vērta un atmetīs man ar roku.
varbūt ar to arī jāsāk. ar slimīgi zemo pašvērtējumu, kas veiksmīgi tiek noslēpts zem kaut kādas inteliģences un vienaldzības maskas. ehh.

šonakt darbs beidzās divos, bet tik piecos pārrados mājās. bija ik-pēc-slēgšanas pasēdēšana ārā pie bāra, bija ļoti feini un socializēšanās taču ir laba lieta, vai ne? tik tagad nedaudz dulla galva un, šķiet, ka vajadzētu iet gulēt, jo rīt esmu ieplānojusi vispārēju tīrīšanu mājās. man ir aizraujoša dzīve, ne? mājas, darbs, bibliotēka.. bet nu tas tikai pagaidām:) drīz jau visi čomi un čommenes atgriezīsies no brīvlaikiem un viss atkal būs, kā ierasts.
biju ciemos šonedēļ, biju birminghemā. patika, prieks bija satikt draugus un prieks bija izrauties no rutīnas, kurā biju iesēdusies. vienīgais, tas vājprāts, kas te darās, jo ir sniegs, gan nav nekas labs. autobuss UZ biminghemu tika atcelts, tāpēc nācās pirkt super-dārgas vilcienbiļetes, vilcienI NO birminghemas bija novēloti, biju domājusi izbraukt 10.30, bet beigu beigās izkustējos no vietas tikai 16.30. vājprāts. pašlaik riebjas sabiedriskais transports:)
bet labā ziņa - boss teica, ka pārbaudes laiku esmu izturējusi, tā kā izskatās, ka man būs pastāvīgs darbs:)
un viss principā ir labi.

neesmu šogad vēl paspējusi savilkt plusus un mīnusus, nav vēl "bilances" par šo gadu. bet vēl jau laiks ir, jāsāk domāt.
šovakar strādāšu, laimīgu jauno gadu!
un kaut kā jāsalabo mans bioloģiskais pulkstenis, tas pagaidām ir sajucis prātā. šonakt pamodos 3 naktī un nevaru pagulēt vairāk. nesaprotu, kā visu vakaru/nakti darbā izturēt..

"Iekšlietu Ministrija is now following you on Twitter"
KĀPĒC??

angļu valodā nav pietiekoši maiga vārda, kas izklausītos tik maigi, kā vārds maigums.

vēl joprojām neticas, ka Rage Against the Machine tika britu topa 1. vietā šajos ziemassvētkos.
njā, tas pierāda, ka ja masa kaut ko ļoti grib...
forši! :)

un man likās, ka tik labi tieku ar sevi galā. ar savu vienatni.
skaipojām ar ģimeni šodien, visi bija klāt (kas parasti nekad nenotiek) + brāļa madara arī bija. viņi man rādīja, kā atver savas dāvanas. smaidīju, smējos, bija baigi jauki. un jutos kā baigais varonis, ka nebija jāraud un nekreņķējos.
bet nē. tagad asaras saskrēja acīs. sevi žēloju.
bet nekas. rīt darbs. tad jau viss aizmirsīsies, cerams.

draugiem.lv mūzikas sadaļā nejauši uzgāju raimonda tigula muzikālo darbu, kur izmantots imanta ziedoņa balss ieraksts. ziedoni jau tāpat nevar nemīlēt, bet šis... atgādināja man par to, cik skaista ir latviešu valoda. un tādu smeldzi, šķiet, nevienā citā valodā nevar izteikt. vismaz es nevarētu, nekad. jo nav tādu vārdu.
un rekur teksts.

Imanta Ziedoņa epifānija "Dziediet"

Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai. Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit.

Es to ļoti labi atceros. Es biju mazs puika un redzēju pa istabas logu: kaimiņu māte sita savu dēlu. Viņš stāvēja pie klēts stūra un dziedāja. Māte viņu sita ar tādu kā stibu, kā slotas kātu, un viņš smējās un dziedāja. Viņa sita, un viņš dziedāja; viņa piegura, un viņš dziedāja. Tad viņa nolaida rokas un viņš dziedāja, noglāstīja savus sadauzītos plecus aizgāja dziedādams.

Dziediet pārpildītos trolejbusos (nolādēti gribas savas dusmas izdziedāt!) Un ja jums jāmaksā par dziedāšanu, tad samaksājiet!

Dziediet, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedat? Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet ne viņa aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par lapu galotnē. Sev, dzīvie! – jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam. Kad jūs naktī pamostaties, lakstīgalas dzied. Redziet, ari naktī ir dziesma. Vai jūs dziedat tikai no rītiem tās saulainās? Bet dusmu dziesmas un izmisuma dziesmas, un uzbrukuma dziesmas? Jā, kur ir jūsu uzbrukuma dziesmas? Vai jūs jau esat uzvarējuši, ka dziedat tikai norītiem? Vai uzvarēti, ka nedziedat nemaz?

šeit ļoti skaisti snieg. tā kā pasakās, tik skaisti. un ir prieciņš, un nav vientuļi.
ziemassvētku vakarā un vecgada vakarā strādāšu. eh.

baigi patīk instrumentu jaunā dziesma!
http://www.youtube.com/watch?v=9wPgfkEzAw4&feature=sub

lai nu kaads shtrunts buutu taa new moon filma, soundtrack ir vienkaarshi fantastisks. viena peerle peec otras

a tear in my brain
allows the voices in
they wanna push you off the path
with their frequency wires

and you can do no wrong
in my eyes

a drunken salesman
your hearing damage
your mind is restless
they say you're getting better
but you don't feel any better

your speakers are blowing
your ears are wrecking
your hearing damage
you wish you felt better
you wish you felt better

you can do no wrong
in my eyes

kaut kā, kaut kur, kaut kāpēc esmu dzirdējusi par akciju, kur cibā gada beigās iepostē katra mēneša pirmā ieraksta pirmo teikumu. nezinu, kāpēc atcerējos, bet te nu būs. divreiz esmu runājusi par urbšanu, laikam ļoti nepatika.
janvāris "nav man nekādu apņemšanos"
februāris "vispatiesāk var izrunāties ar svešinieku, ko neceri satikt vēlreiz"
marts "mīļie, man tā tagad gribās mājās būt"
aprīlis "visu dienu, visu nakti pie mājas urbj, zāģē un klaudzinās"
maijs "tiem, kas šovakar/rīt lamās Latvijas hokeja izlasi, jādod purnā"
jūnijs "vakar bija izcils pasākums, atpakaļ uz savu universitātes pilsēteli tikām tikai 8os no rīta"
jūlijs "man pie mājas tik urbj un urbj, un klaudzinās visu nakti"
augusts "septiņos no rīta šorīt, uz mājas lieveņa netālu no jūras - kafija, cigaretes, džezs un interesantas sarunas par mirušām leģendām"
septembris "brālis vakarnakt pusizšķīrās ar savu draudzeni"
oktobris "atradu savus vecos plānotājus"
novembris "mazlietiņ gribās nomirt"
decembris "citēju, jo man nav ko teikt"

citēju, jo man nav ko teikt.
esejas un panika.
un darbs.
un nekonedarīšana.
nekam citam laika īsti nav.