čīkstuļa pieraksti

pirmspēdējais eksāmens bija šodien, pēdējais pēc 5 dienām.
nolēmu, ka tā kā pēdējo mēnesi ēst principā nav bijis laika un svara kritums jau sāk palikt nepatīkams, jāuztaisa varena fiesta ar mīļākajiem ēdieniem un jāēd kā negausim, skatoties kādu labu filmu.
nesanāca. ne izēšanās, ne labā filma. visi ēdieni ir, apēdu labi ja pusi no viena, nelabi palika. tagad mēģinu ņammāt zemenes, negribīgi iet iekšā, bet nu taču zemenes!!
filmu neatradu, ko skatīties, kas šovakar ietu pie sirds. un baigi nāk miegs, tāpēc varbūt ekstensīvie plāni jāatliek līdz patiesajām eksāmenu beigām un varbūt līdz brīdim, kad būs apetīte uz ko citu, ne tikai kafiju.

man liekas, ka es pasauli un sevi daudz labāk sapratu, kad man bija 18. es vispār biju gudrāka, mācēju skaistāk izteikties, domāju interesantas domas. tagad bardaks, absolūts bardaks, un iestājies kaut kāds egocentrisms tieši tā bardaka dēļ. tikai es un man, un mēģinu izdomāt, kāpēc, kas, kur un kā, bet viss ap mani. pašai kauns.

anglijā nav odu. man tas liekas ārkārtīgi jocīgi.

(mācos eksāmenam, kas ir pēc aptuveni 6 stundām. nez, moška savas divas stundas sanāks pagulēt..)

labrīt!
kā ārā līst!
es mēģinu salabot savu gulēšanas režīmu, šodien gan traki nāks miegs, bet nekas, ir jāpiecieš. drīz eksāmeni. un tad viss. viss viss viss. un tad gara, gara vasara, pildīta ar siltumu, stopošanu uz mājām, pozitīvo festivālu un vismaz pusotru mēnesi mājās.
šodien vilkšu kleitu un matus valjaa, un lai ir pavasaris cirtās, ja arī acis būs sagurušas.
man pēdējā laikā vispār acis nogurušas. un vaigi iekrituši, tā man stāsta. un visas drēbes krīt nost, jo nav laika ēst, jo jātup bibliotēkā un jālasa visādi marazmātiski murgi.
reizēm nesaprotu, vai vispār izvēlējos pareizo, vai tiešām vajadzēja domāt ar prātu. eh. bet nu vairs jau nav ko, vairs tak tik gads palicis. lai jau tas papīrs ir.
paklausieties john frusciante "time tonight".

ljoti ljoti gribaas striideeties. tracina pilniigi viss, ja kaads ne taa uz mani pat paskatiisies, skjiet, ka spraagshu. nolaist tvaiku vajag, moshka paskriet jaaiet. bet seezhu biblioteekaa, rakstu eseju. skiet, buus dusmiiga eseja.
dusmadusmadusmadusmadusma
kasniafbliuhsdgsljdnaijsdnaisjdnaiusdnaidaskjflbsldiuhgfjwskfnbauoisyhtaiusjfdnakjlsdlbcailsbdfiuawbfakjdsbf (nepieveerst uzmaniibu)
besii besii besiiiiiiiii
nu ko dariit, kad shitaads dusmu vilnis uznaak, bez jebkaada iemesla un izskaidrojuma? ko?
un veel piedevaam last.fm bremzee. kretinee.

paklau, bet kas iisti notiek ar radio swh? reitera braucamais laiks iedots busulim, greevinjsh iet prom, volfs tvitterii saka, ka vadiishot savu peedeejo swh top20. vinji visi iet prom?
ja taa, kas vispaar vairs swh klausiisies?

nesaprotu, kaapeec man vairs nav ko teikt.
nerakstaas.

pēdējā laikā visi tik politkorekti palikuši, ka nekādas atklātas diskusijas vairs, šķiet, nav iespējamas. nelabi paliek.

es esmu sprīdītis.

debīlisms.co.uk
nedaudz lietus, vēja un slapja sniega - visa publiskā transporta sistēma aiziet pa pieskari. 3 stundu vilciena brauciens pārvērtās par 7 stundu murgu. labi, ka vismaz pirmajā klasē (wtf, pirmās klases biļete lētāka par standarta klasi?), kur tev ik pēc 10 minūtēm kāds uzmācas ar kafiju, tēju un uzkodām.
bet nu marazms. ceļi nobloķēti, vilcieni nekursē. idiotisms. iedomājušies, ka tuksnesī dzīvo, ka nevajag nekādi nodrošināties pret stihijām? kā var būt tik nestabila sistēma, nekad nesapratīšu.

un esmu šeit saķērusi kaut kādu vīrusu.
kakls sāp tā, kā nekad nav sāpējis, un it kā ar to nepietiktu, vēl piedevām sāp arī auss un arī vēl acs aizpampusi un struto. foršs lidotājs no manis sanāks, tiešām, ļoti gaidu, kad tāda varēšu rīt lidmašīnā kāpt iekšā.
pumpēju iekšā antibiotikas un fenkarolus, un tavegilus, un šorīt no rīta pamodos ar tik dullu galvu un tik lielu sāpi, ka bija jāraud, un brālis smējās.
čīkstučīkstučīkstu
bet viss būs labi.
vienmēr tā ir.

mājās esmu bijusi 11 dienas, un cik lieliskas ir bijušas šīs 11 dienas. agrāk, pirms aizbraucu prom, likās, ka esmu kosmopolīts. sevi sajutu, kā kosmopolītu. laikam ir forši tā melot sev, bet es taču nezināju. kā gan es varēju zināt?
neesmu nekāds kosmopolīts, man nav mājas tur, kur man ir labi; man ir labi mājās.
saviem vecākiem mēs vienmēr esam bērni, un, kad esmu ar vecākiem, vienmēr esmu bērns.
rīt prom. 15.10 lidmašīna, un, protams, ka negribu. bet tas nekas. jo ir mājas, vienmēr ir mājas, kur, ja arī viss brūk un jūk, ir vēl mamma, tētis, brālis un draugi, draugi, draugi.. mīļie draugi. nekur nav tik interesantu, gudru cilvēku, nu nav. nekur.
sveiki, atgriežas čīkstulis. gan jau viss būs labi.

es rītvakar būšu mājās. uz veselām 12 dienām, tas liekas kā sapnis. kopā ar mani viens no maniem šejienes labčomiem, kam izrādīšu rīgu un šis padauzīsies pa tallinu. tīri feini.
bet tagad atpakaļ pie primātiem un evolūcijas. pēdējo reizi mana bakalaura studiju laikā rakstu eseju par evolūciju. jocīgi.

"-kas šodien par dienu??
-šodien ir tā rītdiena par kuru tu sapņoji vakar."
(nozagts no Eduarda Švāna traukiem.lv dienasgrāmatas)

"This is a world of compensations; and he who would be no slave, must consent to have no slave. Those who deny freedom to others, deserve it not for themselves; and, under a just God, can not long retain it." - Abraham Lincoln

pavaditais laiks biblioteka: 7 stundas + counting. te bushu lidz pusnaktij. vienigie prieki ir jauna post-rock atklashana ieksh last.fm, ja nebutu ta, droshi vien jau butu padevusies.
jaiziet uz 5min izvedinat galvu, citadak putra.
bet principa, pat nezinu, kamdelj, bet jutos lieliski.

"We are so convinced that humans are the only intelligent life on earth that we search for other intelligent beings in distant galaxies. We also never seem to run out of claims about what sets us apart, even though scientific progress forces us to adjust these claims every couple of years. That is why we do not hear any more that only humans make tools, imitate each other, have culture, think ahead, are self-aware, or adopt another's point of view. It is the rare claim of human uniqueness that holds up for more than a decade. If we look at our species without letting ourselves be blinded by the technological advances of the last few millennia, we see a creature of flesh and blood with a brain that, albeit three times larger than that of a chimpanzee, does not contain any new parts..." (Frans de Waal)

šodien tik draņķīgi, sen nav tā bijis. un iemesla nav, ir vienkārši tā, kā ir. iespējams, tas pelēkums nomāca, sauli sen neesmu redzējusi. gribētos kārtīgi izraudāties, bet nav jau par ko, nav jau iemesla. varbūt jāpaskatās kāda no tām tear-jerker filmām, varbūt atraus vaļā. a citādāk tāds pretīgums iekšā, tāds kā kamols, un nekustās ne no vietas. bet vajadzētu mācīties.
un vēl esmu pārdzērusies kafiju, rokas trīc.

rīt sākas gavēnis.
un man it kā vienalga, jo es pasakām neticu, bet laika periods labs. tāpēc izdomāšu savus noteikumus, jo veģetārisms man nav īpaši izaicinošs, un man labāk atturēties no gardās take-away pārtikas. nuja. nekādus take-away, nekādus čipšfrīkartupeļpopkorn-veidīgos, un tamlīdzīgi. jā, ar to vajadzētu pietikt.
šodien vēl pēdējā diena tad. mājās ballīte. un tad viss.

"The individual is forced to mistrust the promises of rationality of (..) institutions. As a consequence, people are thrown back onto themselves, they are alienated from expert systems but have nothing else instead. Disembedding without embedding - this is the ironic-tragic
formula for this dimension of individualisation in world risk society. For example, responsibility for the decision on genetically modified foods and their unforeseeable, unknowable long-term consequences is ultimately dumped on the so-called “responsible consumer”. The appeal to “responsibility” is the cynicism with which the institutions whitewash their own failure."