čīkstuļa pieraksti

pūlis neiznīcina mākslinieku, mākslinieks pats atļauj sevi iznīcināt.

diez kā izskatītos ballītes, ko mēs tajās darītu un kā uzvestos, ja nebūtu tās redzējuši filmās un nezinātu, kas tas tāds ir?
tikko pārrados no londonas/birminghamas, drīz ko parunāšu. gribās. bet tagad ne, tagad jāčuč.

man ir sajūta, ka pēdējā laikā nekas neiet kā nākas. ne man, ne tiem, kas man apkārt. tā kā bedrē iekritusi.

labu draudzeni šodien atlaida no darba. a viņai par bērnu jārūpējas. zvanīju viņai, abas sēdējām un klusējām, nezināju, ko teikt.

es gribu mājās, pie mammas, pie tēta, pie brāļa, pie tiem, kas mani sargā, kur viss ir labi, pazīstami un droši, es gribu noslēpties savā gultā un sagaidīt, kad mamma atnesīs tēju, es gribu runāties ar tēti par politiku, es gribu muļķoties ar brāli, ES GRIBU MĀJĀS!! 3 nedēļas liekas kā mūžība, un es gribu gulēt savā gultā un būt ar saviem cilvēkiem (tobiš ģimeni) tieši šobrīd. man vienalga, ka es tagad čīkstu, bet sen tik ļoti neesmu izjutusi ģimenes siltuma trūkumu. tik ļoti gribās ieritināties drošā, siltā vietiņā un zināt, ka ir kāds, kas par tevi parūpēsies. te neviens par mani nerūpējas, te es sitos pati.

kā īsti ir - vai vajag sevi lauzt? vai arī jādzīvo tā, lai ir viegli un labi?
es ļoti tiecos pēc viegluma, bet īsti nezinu, vai tas ir tas pareizais ceļš. jo laikam jau, ja darīsi to, kas ir viegli, nekas nekad nemainīsies?

gribētu tagad būt kādā no pasaules lielpilsētām, iespējams, Ņujorkā. gribētos, lai tagad ir vēls rudens. sēdētu kādā piesmēķētā bārā/kafejnīcā, nezinu, viena pati vai ar kādu kopā, bet ja ar kādu kopā, tad šis kāds klusētu un vienkārši būtu tur. un pie klavierēm būtu ray charles un viņš dziedātu georgia. un kādā brīdī arī diana krall. un vēl citi grandi. un viss būtu tā mierīgi un nepiepiesti, ar klusiem aplausiem un pieklusinātu gaisotni.
tādu vakaru es kādreiz gribētu pieredzēt. bet nesanāks. jo ray charles nedziedās georgia.

vakar bija izcils pasākums, atpakaļ uz savu universitātes pilsēteli tikām tikai 8os no rīta. biju solījusies šodien arī doties, bet nav ne spēka, ne gribēšanas, ne naudas.
nolakoju sarkanus nagus, tūdaļ skatīšos donnie darko, pēc tam s.darko, kas galīgi neturot līdzi pirmajai daļai, bet noskatīties gribās tāpat. pagaidām viss labi. bet jo tuvāk nāk mājāsbraukšanas brīdis, jo vairāk gribās mājās.

vienai no labākajām draudzenēm liela laime vīrieša izskatā. stundu no vietas čivināja pa telefonu, nevarēja vien nomierināties. un man tik saldsērīgi. prieks par viņu, bēda par sevi. bet tad izdomāju, ka nav ko par sevi bēdāt, un mēģināju viņas laimi caur sevi izlaist, iedomāties, ka es arī to izdzīvoju. un tik labi palika. pārkāpu sev pāri. tagad tik jāgaida, kad būšu mājās (26dienas!), gribās redzēt priekus klātienē.
pagaidām viss ir kārtībā. rīt pēdējais eksāmens. un tad beidzot miers.

ārā silts, saulains. vakar pusstundas laikā apdega pleci.
tagad ēdu ķiršus, rīt mācīšos ārā, tepat ir botāniskais dārzs, kurā var vāļāties cik vien gribās. tāda anglija man patīk. bet tomēr drusku mājās gribas.

nezinu, vai tie divi vakardienas eksāmeni nolikti vai nenolikti, man ir sliktas priekšnojautas. vakar vispār liels kreņķis bija, droši vien tāpēc, ka nekad iepriekš nav bijis tā, ka par kādu akadēmisku padarīšanu būtu ļoti jāpārdzīvo, vienmēr viss nācis viegli. bet šoreiz ne. runāju ar mammu pa telefonu pēc eksāmena, viņa, kā jau parasti, pēc diviem vārdiem saprot, kas vainas. pēc tam vēl sliktāka sajūta, jo mamma sabēdājās, ka man bēdīgi, cenšoties man ieskaidrot, ka nekas taču arī nebūs, ja nebūs nolikts. vēlāk tētis piezvanīja, bija mīļš un nomierināja, bija pozitīvs. un tas viņam liels panākums, ņemot vērā konstanto depresiju un to, ka viņš ir vispesimistiskākais cilvēks, kuru jebkad esmu satikusi. teica, kas gan esot students, kas kādreiz nav izgāzies eksāmenos?
tad jau redzēs. pēc pusotras nedēļas zināšu, vai augusta beigās jābrauc atpakaļ pārlikt. cerams, ka ne. ļoti negribās.
pirmdien pēdējais un tad jau viss. un tad miers.

kaut kaa baigi liekas, ka nenoliku Vaacijas veestures eksaamenu. it kaa visko sarakstiiju, bet ir chujs, ka nav labi. tagad seezhu biblioteekaa, atkaartoju naakamajam, viduslaiku eksaamenam. drausmiigi naak miegs.

"Few nation states have tumbled more precipitously into catastrophe than did Germany between 1914 and 1933. A prosperous, apparently stable and self-confident nation plunged into a world war and lost it, experienced the collapse of monarchic and then of democratic government, saw its economy ravaged by the worst inflation and the worst depression the world had ever seen, and succumbed to a vicious racist political movement which led the country down the path to dictatorship, world war and masss murder."
Richard Bessel

Ja to tā eleganti sasummē kopā.. baisma 20 gadu bilance.

rīt divi eksāmeni, kārtējā negulētā nakts.
viduslaiku vēsture neinteresē, vācija 20.gadsimtā ne tik.
bet.
radiohead - gagging order 7 reizes pēc kārtas.
arlabunakti vai labrīt.
sugar high/caffeine overdose.
turpinājums sekos.

man ir paniskas bailes no attiecībām. un no iemīlēšanās, tādas pavisam īstas. no jebkāda kontroles zuduma pār sevi. it kā to visu gribās, kā jau gandrīz visiem, sapņu pilis sabūvētas milzumlielas, bet.. tik ļoti bail.

tikko ieviesu sev twitteri. nevaru izštukot, kurā valodā rakstīt, latviski vai angliski?

pirmdienas rīts, rīt eksāmens, neko daudz neesmu mācījusies, bet man drausmīgi nāk miegs, tāpēc jāpaguļ kādas 2stundas. un tad mācīšanās maratons. un tas jādara pa dienu, jo nakti šoreiz, šķiet, neizturēšu.
gribās čīkstēt, bet nedrīkst, jo viss taču kārtībā. it kā.

un atkal man mēģina piekarināt birkas. bet laikam pašas kļūda vien šoreiz ir.
note to self: izvairīties no termina "veģetāriete", jo uzreiz piešuj nevajadzīgu agresiju pret citiem, fanātisku dzīvniekmīlestību un cilvēknemīlestību. goda vārds, neskatos citiem šķīvjos un nekviecu, ka viņi ēd līķus. man pilnīgi vienalga, ko citi ēd, varu arī jums tās kotletes uzcept, lai pierādītu, cik ļoti vienalga.

If I am the storm, if I am the wonder
Will I have flashlights, nightmares and sudden explosions?

kur vien eju, tur atduros pret cilvēkiem, kuri par katru cenu grib sevi ierindot kādā kategorijā, paniski baidās no jebkā, kas neiekļaujas rāmjos.
varbūt meklēju nepareizajās vietās? kur meklēt?