čīkstuļa pieraksti

Nogulēju 16 stundas, jo iepriekšējās divas naktis nebiju gulējusi.
Sapņoju, ka esmu mājās, neatceros, ko darīju un kāpēc, bet skaidri zināju, ka esmu Rīgā un jutos labi. Pamodos, atvēru acis, nesapratu, kāpēc neesmu mājās, kāpēc es skatos uz savu Anglijas istabas sienu, nevis māju istabas sienu. Tā kā ar tādu bomi pa galvu. Tik bēdīgi. Līdzīgas emocijas vien vienreiz bija bijušas, toreiz pamodos raudot. Bet toreiz sapnis bija par ļoti lielu laimi, jutos tā... nu TĀ, ka nav vārdu, cik skaisti. Kad sapratu, ka sapnis, negribēju mosties.
Labāk nesapņot.

8 stundas līdz eksāmenam.
neteiktu, ka nav bail, jo pārliecināta jūtos tikai par vienu tēmu, par kuru pat nezinu, vai tā būs eksāmenā. bet cerēsim, jo pēdējos 10 gadus tā IR bijusi eksāmenos.
gulējusi neesmu, bet miegs nenāk. galvenais tik, lai lūzuma punkts neuznāk eksāmenā.
un galvenais nolikt, jo negribu braukt atpakaļ augustā, lai liktu eksāmenu.. :/
un rīt vēlviens. bet tas vieglāks.
aih.

mani jaunie topa vārdi ir ciešripa un dižķibele. izcili!!

bada nāve tomēr nedraud, izrādās, ka koledža visu eksāmenu laiku (tas ir, līdz 3. jūnijam) nodrošina brokastis par brīvu koledžas bārā no 8-10 rītā. tad tik jāsaņemas katru rītu piecelties. un izrādās, arī ap pusdienlaiku augļus un šokolādes par brīvu dāļājot. šitā jau var galīgi izlaisties :)

uz visbezjēdzīgākajiem jautājumiem bieži vien sanāk dzirdēt visinteresantākās atbildes.

"His clothes are dirty but his hands are clean. And you're the best thing that he's ever seen."

un

"How many roads must a man walk down, before you call him a man?
(..)
Yes, 'n' how many times must the cannonballs fly, before they're forever banned?
(..)
Yes, 'n' how many years can some people exist, before they're allowed to be free?
Yes, 'n' how many times can a man turn his head, and pretend that he just doesn't see?
(..)
Yes, 'n' how many times must a man look up, before he can see the sky?
(..)
Yes, 'n' how many deaths will it take till he knows, that too many people have died?"

janvārī gribēju uzlabot savu pašdisciplīnu. janvāra beigās konstatēju, ka tā ir garām. ir maija beigas, un vēl joprojām nekas neizdodas. mana pašdisciplīna vēl joprojām sūkā, man eksāmens otrdien, a man pilnīgi pofig, ka neko vēl neesmu mācījusies. kaut kādas drausmas.

līdz labai mūzikai jāizaug.

man nav ko ēst, bet es taupu naudu. šonedēļ tā arī īsti nebūs ko ēst. dzīvošu uz rīsiem, kaut kādas pāris paciņas palikušas.

man reizēm uznāk tādas dusmas par to, cik cilvēki ir stulbi. piemēram, šodien raksts TVNET par ģenētiski modificēto pārtiku. komentāros 99% kviec un brēc bez jēgas un saprašanas, īsti nezinādami, kas tā ĢMP ir un ko tā dara, un kam tā vajadzīga. protams, aizliegsim ĢMP, lai 1/3 pasaules mirst badā, kas tad mums, lai tik eiropieši un amerikāņi var dabūt savu "tīro" pārtiku un pa virsu uzgrauzt kādu hamburgeri. bezkauņas un nejēgas, vairāk man nav ko teikt. ĢMP tirdzniecībā ir jau ~20gadus, nav bijis vēl NEVIENS gadījums, kad tā būtu izrādījusies kaitīga cilvēkam vai dzīvniekam. bet nē, citi spiedz, ka liek kopā žurgu gēnus ar kartupeļu gēniem. nu kur ir veselais saprāts..? kur?

man šovakar bēdīgi.
bija forša pastaiga ar draugiem, izvazājāmies pa visādiem kaktiem savā pilsētelē, bet.. bēdīgi. laikam jāiet gulēt.

nekad nebūtu domājusi, ka to kādreiz teikšu, bet ziniet... man pietrūkst vidusskolas. tur bija tik forši. klase super, pusdienu starpbrīži ēdnīcā ar visinteresantākajām nodarbēm un sarunām - spēlējot spēli "burkāns burkāns - burkāns kolrābis", mēģinot ierubīt Kanta "Tīrā prāta kritiku", plānojot revolūciju skolā pret nejēdzīgiem skolotājiem.. smiešanās par gramatikas kļūdām (nu, jā, mēs bijām nedaudz jocīga klase). ļoti ļoti esmu sailgojusies pēc visiem klases spilgtajām personībām, jo tagad jau kur nu kurais - viens ASV, es Anglijā, trīs Dānijā, un tad vēl izkaisīti pa visām Latvijas universitātēm, sākot ar JVLMA, beidzot ar LSPA.. laikam jāmēģina saorganizēt atkaltikšanos vasarā.

runājos ar mammu skaipā. rīgā dators atrodas manā istabā. skatos, cik tur gaišs, kā brālis vazājas pa māju un čīkst, ka nav ko ēst. tētis stāsta, ka ies uz stokmanu ko ēdamu pirkt. mamma taisīšot auksto zupu. ĻOTI sagribējās būt mājās.

mani šovakar atkal noturēja par amerikānieti. tas notiek ar apskaužamu regularitāti, īsti vairs nezinu, kā reaģēt. parastie minējumi ir amerikāniete (nesaprotu, kāpēc) vai kanādiete (tas tāpēc, droši vien, ka viņiem ir nesaprotams akcents). nez, vai justies glaimotai vai apvainotai.

visas atceres/sēru/svētku dienas, kas saistītas ar karu, vajadzētu aizliegt. vismaz Latvijā noteikti. tās absolūti nav vajadzīgas, katrs var pats savā laikā aiziet pie pieminekļa (kurš nu kuram svarīgāks) un atcerēties, pasērot, pasvinēt, nolikt kādu puķīti. šādi masu svētki tikai rada nevajadzīgu rīvēšanos cilvēku starpā. vienam vectēvs krita kopā AR leģionāriem, otram vectēvs krita kaujā PRET leģionāriem, trešais ir vectēvs, kuram atņēma zemi, ceturtais ir ebrejs, piektais ir kāds, kuram vecākus izsūtīja. ar ko viens no viņiem ir labāks par otru? ar ko kāds no viņiem ir vairāk pelnījis kādu atceres dienu? vajadzētu noteikt vienu vienīgu atceres dienu visiem visu karu upuriem un miers. nebūtu tad jāšķiro, kurš krievs, kurš latvietis, kurš vainīgs un kurš ne. katram ir sava taisnība, tā vienmēr būs, bet apzināta dalīšana tikai izraisa nesaskaņas.
es, piemēram, šodien svinu, jo tētim dzimšanas diena.

ziniet, daudz kur internetā ir tāds smaidiņš, kas izpletis rokas kliedz no priekiem? kas līdzīgs šiem, bet tik priecīgu nevaru atrast.


MANI DRAUGI BRAUC CIEEMOOOOSSSSSS!!!!!!!! CIEMIŅIIIIIIIIIIIIIIII!!!!!!!!!!!!!!

EDIT: šī sajūta nedaudz līdzinās tai sajūtai, kura bija aptuveni 7-8g.v., kad dabūju savu pirmo barbiju. varbūt arī biju vecāka, neatceros. bet tā bija ĪSTĀ Mattel barbija, ne kaut kāda plastmasniece. visu to dienu vienkārši skraidīju apkārt un klaigāju "man ir BARBIJAAAAAAAAAAAAA!!!!!!" nu, šodien ir līdzīgi. "man būs CIEMIŅIIIIIIIIII!!!"

ārā aust saule un dzīīīīīīve ir skaistāāāāāāāāāā!!!
un four tet - my angel rocks back and forth
http://www.youtube.com/watch?v=B_POkOLy2rM

kā, nu KĀ lai tiek atpakaļ normālā režīmā? tādā, kurā es eju gulēt ap pusnakti un mostos no rīta? KĀĀĀ??
tagad miegu ciet. pēc 5h lekcija. ehhhhh

tiem, kas šovakar/rīt lamās Latvijas hokeja izlasi, jādod purnā. kaunīgie latvieši atradušies. jāmāk zaudēt ar godu, nevis ķērkt par okupantiem, stulbajiem mūsu spēlētājiem utml. zaudējām. nu un? nejauksim politiku ar sportu. un atcerēsimies, ka latviešu hokejisti šogad tāpat ir bijuši lieli malači.
un krievi ir zvēri. vienkārši.. mnja.

"Who hears music feels his solitude peopled at once." Robert Browning