Ok. Ja paliek pie tā paša Fuko, tad viņa vēlīnie darbi and lekcijas pievēršas pašnoteikšanās, ētikas un brīvības tematikai. Un es nevaru viņam nepiekrist par to, ka idealizēta atbrīvošanās [tās ideja] ir ne tikai iluzora, bet arī bīstama. Bet es piekrītu, ka ētika, kā refleksija un pašnoteikšanās, ir brīvības izpausmes forma. Līdz ar to, tādus soļus kā Rinkēviča atzīšanās es neskatu kā tikai un vienīgi varas attiecību determinētus, bet arī kā paš-atbildības un brīvības lietojumu, kas ietekmē turpmāko notikumu gaitu veidos, kādos pastāvošais varas diskurss to nespēj paredzēt/kontrolēt (kotekstam vēl ir jānošķir arī governmentality no dominēšanas). No šādiem izņēmumiem bieži vien veidojas status quo transformējošas prakses. Turklāt, uz iebildumu, ka šādi soļi tikai apstiprina kādu no diskursa aspektiem, līdz ar to nav skatāmi kā patiesi brīvi, var atbildēt, ka jebkas ir vēsturiski pozicionēts.