Šis gan man liekas nedaudz par traku: "Diskriminācija ir slikta tikai tad, ja tā ir nepamatota." Man nez kāpēc šķiet, ka jebkura diskriminācija ir slikta un to vajadzētu pēc iespējas mazināt.

Tieši tāpat īsti neizprotu aizspriedumu attaisnošanu ar apriorām varbūtībām - proti, tādā gadījumā mēs vienkārši necīnamies pret potenciāliem aizspriedumu gadījumiem. Piemērus varētu saukt daudzus. Taču, piem., mūsu pašu bāleliņi gan jau ir sastopušies ar prestige bias gadījumiem. Btw. ir gana daudz datu par to, kā akadēmiski žurnāli atsaka "ierobežotas informācijas apstākļos" rakstus, ja tie nāk no nezināmām institūcijām, bet pieņem līdzīga vai pat zemāka līmeņa rakstus tad, ja nāk no Hārvardas utt. (Interesanti, ka akadēmiskiem žurnāliem tika piesūtīti raksti, kas jau bija publicēti citos žurnālos. Taču atteikumu iemesls nebija, piem., plaģiāts, bet gan dažādas nebūtiskas atrunas.) Šajā gadījumā es šaubos, vai gribētu būt apriori diskriminēts.

Arī ikdienā man ir gana daudz nācies saskarties ar attieksmi pret A-Eiropiešiem. utt. Nav forša sajūta.

Ar rasismu un nacionālismu ir līdzīgi. Varam jau ātri un apriori kategorizēt cilvēkus pēc rases, tautības, dzimuma etc. Tomēr šajā gadījumā ir runa, ka, manuprāt, nevajadzētu nedz pieļaut šo aizspriedumu institucionalizēšanu, nedz arī lēmumu pieņemšanu vajadzētu atstāt nekontrolētu un tikai personiskā līmenī (lai personiskā apriori lēmumu pieņemšana nespēlētu pārlieku lielu lomu).