Šeit, protams, ir daudzas konceptuālas problēmas. Taču, cik noprotu, viena no izejas premisām ir, ka salīdzinoši daudzi aizspriedumi mūsos ir hardwired un tāpēc mūsu konceptuālais aparāts ir maldinošs per se (lai arī, kā te tika pieminēts, daudzos gadījumos strādā kā šortkats risinājumu meklēšanai). Te ir neliela analoģija ar Dekarta Ļauno Daimonu, bet bez glābjošā Dieva.

Tomēr tos ir iespējams kontrolēt un mazināt tieši institucionālā līmenī. Ir labi piemēri, kad, piem., tiek ieviesta ananonīma vērtēšana. Taču, cik nu es sekoju līdzi, Latvijā daudzos gadījumos diemžēl aizspriedumi tieši tiek institucionalizēti (skat., piem., nacionāļu diskusijas u.tml.).