Es jau neko, man prieks, ka tev bija jautri. Es nevienā grupā nespēlēju un ar īstajiem cilvēkiem netusēju - man viss uņģiks notika pie maģīša ar neizbēgamo uzdirsienu par to, kādu sviestu es tur klausos. Veldzē biju vien pāris reizes, ne ar vienu no turienes pastāvīgajām sejām pazīstams nebiju. Taču vienā no šīm reizēm iemanījos pavārtīties arī pa policijas vāģa grīdu - tie bija izdomājuši, ka laiks sadot bietē matainajiem un to arī ar baudu darīja. Dabūju ar steku pa muguru un kādu stundu pazemojuma, pēc kā vienkārši palaida vaļā, jo mēs tur vienkārši sēdējām.
To pretīgi saldo vīna izstrādājumu "Mīkla" arī pagaršoju, taču vairāk nekad arī nedzēru.