Atmiņa ir konstruktīvs process, bet recenzija - konstrukcijas konstrukcija. Man 90-to Rīga asociējas ar sapuvušām koka būdām, kurās dzīvo kaut kādi mūžīgie alkoholiķi, brūkošām jūgendstila celtnēm, kas iekšpusē izskatījās kā nabadzīgi ūķi. Un sajūtu, ka viens lats - tā ir diezgan liela nauda, par ko var gan smēķus dabūt, gan tēju nopirkt. Dzērām tajā laikā maz, reibām no dažiem aliem.
Bija gan koncerti, gan krogi, piemēra Pedijā toreiz varēja dabūt Ginesu pa 60 santīmiem, kas skaitījās nenormāli dārgi (veikalā viens alus maksāja ap 20 santīmiem), bet bija taču jāpagaršo.
Man patika tas laiks, bet tomēr tā vide no šodienas viedokļa bija diezgan drausmīga.