Tas tiesa, ka Dievs viņiem lielā mērā bija pašsaprotamība. Tāds laiks. Tomēr tā ir tagad viena no historiogrāfijas diskusijām, cik lielā mērā ir attaisnojams retrospektīvi piemērot mūsu priekšstatus par zinātni uz pagātni un vai tās aktivitātes vispār vajadzētu saukt par zinātni? Piem., Dž. Bruno aktivitāte bija cieši saistīta ar hermētisma tradīciju (par to ir F. Jeitsas klasiska grāmata), Keplers meklēja atbildes platonismā utt. Maģija spēlēja visnotaļ lielu lomu. Turklāt, piem., nemaz nebija pašsaprotami, ka matemātika kaut ko spēj skaidrot par pasauli. Tās metodes, ko mēs tagad uzskatītu par empīriskas zinātnes sastāvdaļu, nāca no dabaszinātnisku grāmatu ilustrētāju puses utt. Īsumā, zinātne mūsdienu izpratnē radās +/- pāris gadsimtus pēc t.s. "zinātniskās revolūcijas".