Ja par atskaites punktu tiek pieņemts 'vairākums', tad tas noved pie praktiska 'disability construction' piemēra, un izskaidro, kādā veidā izdodas izmantot kaut kādu klīnisku konceptu kā morālu paradigmu, lai identificētu upuri un pāridarītājus. Tas, diemžēl, aizēno subjektivitāti un rīcībspēju.
Man nepatīk piesieties vārdiem, jo tas diskusiju var padarīt mazāk pievilcīgu, bet, manuprāt, ka tavai pārejai vērejumā no "acīmredzami prātu izkūkojis sievišķis" uz "cik nu es varu spriest" ir nozīme.