Tagad, kad publicēts saraksts ar 55 augstskolu studiju programmām, kas nav izturējušas kvalitātes pārbaudi, ir izveidojusies interesanta situācija. Interesanta tā, protams, ir man, bet neesmu pārliecināts, cik interesanti tas šķiet kādam, kas tajās programmās studē. Ja pieņemam, ka izglītība ir pakalpojums, tad pēc būtības šobrīd ir dots ekpertu atzinums, ka pakalpojums neatbilst noteiktām kvalitātes un ilgtspējības normām. Kā tad sanāk, vai tie, kas studē šajās programmās nevar sūdzēt tās augstskolas tiesā un pieprasīt kaut kādu atlīdzinājumu? Turklāt, tas saraksts ir potenciāls informācijas avots darba devējiem par nekvalitatīvu izglītību ieguvušiem darba meklētājiem. Protams, ka izglītoties var arī bez institucionalizētas virsraudzības un zināšanas un prasmes nenosaka tikai diploma esamība. Bet brāķis ir brāķis.
Tas, kā šo situāciju redz paši studējošie, domājams, ir atkarīgs arī no viņu motivācijas studēt. Es pieņemu, ka ir daļa, kas studē, lai tikai iegūtu "to papīru", un virkne šo iestāžu specializējas tieši šāda pakalpojuma sniegšanā. To netieši apstiprina fakts, ka psiholoģijas augstskolai iesaka slēgt psiholoģijas programmas un uzņēmējdarbības - komercdarbības programmas utt. utjpr. Tomēr noteikti ir tādi studenti, kas labticīgi ir stājušies augstskolā, īpaši izvēlētā programmā, izslāpuši pēc zinībām, lai iegūtu labu izglītību, kļūtu gudrāki, perspektīvāki darbinieki un labāki pilsoņi.Turklāt, ja cilvēkam trūkst pieredze un zināmi kritēriji salīdzināšanai, tad atskārsme, ka izreklamētās izcilības vietā tiek iesmērēts (atbilstošs apzīmējums, manuprāt) kaut kas salipināts, var izrādīties ļoti nepatīkams pārsteigums. Gruzons, kā agrāk teiktu.