melnā stikla plāksnīte
ar Manna daiļradi iepazinos pirms dažiem gadiem, kad izlasīju romānu "Burvju kalns", manuprāt, vienu no psiholoģiski smalkāk izstrādātajiem daiļdarbiem, ko esmu lasījis. toreiz sapratu bez šaubām - autors ērti un uz palikšanu iekārtosies manu iecienītāko autoru sarakstiņā. vēlāk vilties nelika un pārliecību apstiprināja arī Manna slavenākais darbs "Budenbroki", lai gan smalkuma un nianšu ziņā "Burvju kalnu" tas nepārspēj, iespējams, likumsakarīgi, jo tirgotāju dzimtas likteņa līkloči radīti krietni agrāk, tomēr jau skaidri iezīmē autora spēju radīt un attēlot psiholoģiski trāpīgas un atturīgi smalkas nianses, kas pavisam nemanāmi, bet precīzi lasītājam dod iespēju priekšstatīt varoņu un notikumu emocionālo daudzveidību un slēptos afektus. dzīvi un dinamiski.
tagad es atkal priecājos, jo ir izdots darbs "Nāve Venēcijā", forši. un vēl, kad reiz runāju ar kādu paziņu par Mannu, viņš izteica tādu domu, ka Manns ir "vidusskolas" literatūra, gluži kā krietni biežāk dzirdētais uzskats par Remarku - tos lasa tikai noteiktā vecumā ap vidusskolas laiku (ja neiet videnē, tad, acīmredzot, nelasa). skaidrs, gan paziņas doma, gan "biežāk dzirdētais uzskats" ir gaužām aplami, toreiz es tikai nodomāju - dīvaini.