skečs vienā vilcienā
vakar man vilcienā sieviete pusmūžā pārmeta, ka es neparezi apsēžos. vagons bija pārpildīts un es atradu vietiņu, kur pie loga sēdēja normāls džeks, bet iekšmalā izplūdusi sieviete, kad pajautāju, vai ir brīvs, viņa man ar acīm uzlaida zibeņus, bet džeks teica, ka, protams, brīvs. kad es iestūķējos starp maniem jaunajiem vilciena kaimiņiem, izplūdusī sieviete it nemaz neparāvās, lai vietas pietiktu visiem, bet sāka mani stumdīt ar elkoņiem un krieviski teikt, ka es sēžos tā un šitā un, tā stumdot mani ar elkoņiem, teica, lai es to pārtraucu darīt, respektīvi, lai kļūstu ēterisks, un viņas elkoņi pārstātu atdurties pret maniem sāniem. man apnika un pieklājīgi pajautāju, kādas ir probēmas, uz ko viņa reaģēja ar tradicionālo sabiedriskā transporta nervozo pusmūža sieviešu retoriku. es vēl pāris reizes iesaistījos interakcijā ar šo personu, tad izvilku grāmatu un sāku lasīt. jāpiemin, ka viņas masa nepārtraukti un nepārprotami kareivīgi spieda manus sānus. es domās viņai novēlēju laimīgu ceļu un ieteicu apēst tableti tagad, jo viņa noteikti lieto kādas zāles. un kareivīgā sānu spiešana arī rimās pēc pārdesmit minūtēm, jo viņa nomierinājās un saprata, ka ludziņai ir pienākušas beigas. dura.