Paskrollēju pārmaiņas pēc latest posts, paskrollēju pati savus (pārsvarā slēgtos) ierakstus, redzēju kopīgu un redzēju atšķirīgu. Kāds grib pārtraukt būt iemīlējies, es kādreiz arī tāpat. Kāds ir totāls lohs, es dažreiz arī. Kāds pieraksta sapņus, es šad un tad arī (mans favorīts ir un tad es biju viesis kāzās, un man bija vientuļi, un tad es biju jaunlaulātais pāris.) Nav grūti būt vidējam cibiņam pat iepostojot kaut ko tikai dažas reizes gadā. Bet te vēl kaut kā trūkst. Varbūt apjoma? Biežuma? Puse latest ierakstu gluži labi ietilptu tviterī, bet tviterī man gribas rakstīt kaut ko interesantu, ne tā kā šeit.

Man toreiz izdevās beigt būt iemīlējus.. iemīlējušamies? Un tas ir ļoti labi, jo es ar savu mīlestību vienkārši bāzos virsū kā mājaslapa ar izlecošām seksīgas čikses tavā rajonā reklāmām, kad vienkārši gribi palasīt rakstus par apavu nodilumu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tagad es vienkārši mīlu ko un cik gribu. Ok, tas galīgi nebija precīzi, es gribot negribot turpinu mīlēt visus, ko kādreiz esmu mīlējusi (izņemot to vienu īpašo sniegpārsliņu, protams) un man tas liekas tik normāli un dabīgi, bet nevaru ne ar vienu par to runāt, jo liekas, ka vienkārši izklausīšos ar vaļīgiem standartiem. Tas ir, parasti to, ka var mīlēt vairāk kā vienu cilvēku, dzird tikai no vecākiem, kam nupat ir piedzimis otrais bērns, un tamlīdzīgi. (Speciāli meklējot ir cita lieta.) Tas, ka es ar šiem mīlētajiem cilvēkiem negribu būt attiecībās vai bieži vien pat viņus satikt, ir cits jautājums :D Bet ir ļoti patīkami, ka esmu savā sirdī savākusi tādu ekskluzīvu klubiņu ar fantastiskiem cilvēkiem, kas spīd ar savu esamību un mani saprot pat tad, ja intervāli starp sazināšanos ilgst gadiem. Nesen bija jauka saruna ar vienu old flame, kas beidzās ar and know that I will always love you, you know what I mean un es tiešām zinu, un tas ir burvīgi, ka smadzeņu aizkulisēs vienmēr ir apziņa, ka kāds kaut kur mani mīl. Nezinu, kur ir atšķirība starp cilvēkiem, par kuriem esmu pilnīgi droša, ka pat pēc gadiem ilgas nesazināšanās viņi joprojām mani mīl vai vienkārši būs priecīgi dzirdēt, un cilvēkiem, par kuriem pat pēc ilgstošas, intensīvas komunikācijas neesmu droša, vai ir vispār kāda abpusēja saikne vai nav. Tā kā nedrošība ir mana prāta defaultais stāvoklis, tad varētu padomāt, ka nedroši jutīšos arī/īpaši par cilvēkiem, bet ir šie daži maģiskie sakari. Kā gaismas punkti tumšā kartē. Es ceru, ka šie cilvēki zina, ka es viņus kaut kur tālu vai netālu esot mīlu. Varbūt jāpārliecinās. Bet varbūt man ir slinkums! (And that right there is why I'm single :D)

Tas bija ieraksts par parādību, kas manā dzīvē ir normāla, bet man ir aizdomas, ka īstam normālam cilvēkam varētu izklausīties mazliet savāda, jo mīlēt ir atļauts tikai vienu cilvēku. Man ir vēl daudz, ko teikt par lietām, kas ir man sākušas likties normālas, par cilvēkiem, par sava ķermeņa apdzīvošanu, par spītību, par nagu lakām, par visādām mazām veiksmītēm, par sliktiem sapņiem, par mākslu, par dzīvi, visumu un visu, bet vienai dienai pietiek ar šo.

Es reizē cenšos pēc iespējas vairāk un pēc iespējas mazāk runāt par, piemēram, depresiju un trauksmi, jo absolūti visiem ir kāds Viedoklis, pārsvarā balstīts uz puņķiem un pagaldes drupačām. Mazāk runāt, lai nav jāzaudē cieņa pret citādi saprātīgiem ļaudīm, bet viņi tāpat atrod iespējas izteikties un neatgriezeniski sabojāt iespaidu par sevi. Vairāk runāt, lai mazinātu stigmu un tumsonību, bet tas ir diezgan bezjēdzīgi. Nesen atradu vēl vienu tēmu, par kuru visiem ir Viedoklis. Uzturs. Biju pamanījusi, ka šie viedokļi cilvēkiem sāk nākt ārā pie katras izdevības, it sevišķi, ja kāds tiek kaut vai turēts aizdomās par, piemēram, gaļas neēšanu. Bez šaubām pati esmu kādreiz pateikusi kaut ko stulbu. Nesen rūpīgāk palasīju par dažām savām veselības problēmām un ne krasi, bet tomēr pamanāmi nomainīju savu ēdienkarti. Lai neieslīgtu diskusijās par to, ka kāds ir lasījis vai pieredzējis kaut ko citu, neprecizēšu kā, dažas besīgas sarunas man par to jau ir bijušas. Ar šo visu es gribēju pateikt tikai vienu - visi pasaules cilvēki ir PAKAĻAS, jo neviens man nekad nebija pateicis, ka ir opcija nebūt vienmēr izsalkušai. Es visu mūžu domāju, ka jūs visi vienkārši esat kiborgi ar dzelzs gribasspēkiem, kas savaldās un neēd vairāk par spīti tam, ka vienīgās (man zināmās) sajūtas ir milzīgs izsalkums, izsalkums vai mazliet mazāks izsalkums ar pušu sprāgstošu vēderu. Izrādās, citi vienkārši ēd sev piemērotu ēdienu. Pat ja nenotiks nekādas pozitīvas veselības izmaiņas, esmu pilnīgi gatava visu mūžu ēst drusku dīvaini, lai vairs nepavadītu visu nomoda laiku, domājot par to, ko vēl drīkstētu apēst. PAKAĻAS! Tā vien gribas kādam iesist pa seju par visiem šiem mocību gadiem. Bet nu es atkal varu vilkt vājas paralēles ar depresiju un teikt, ka tā ir līdzīga sajūta kā tad, kad beidzot ir atrasti piemēroti antidepresanti. Kaut kas, kas aizpilda visu nomodu, ir vienkārši prom, poof! Un ir iespējams pievērst uzmanību kaut kam citam vēl bez bezgalīga melnuma vai bezgalīga tukšuma (vēderā). Iespēja justies vienkārši normāli ir kaut kas neticami lielisks un par zemu novērtēts.

par spīti tam, ka man vārdu kopā likšanas process liekas nevajadzīgi sarežģīts un apgrūtinošs, reizi dažos gados tas ir jādara, lai tiem, kurus satieku dzīvē, nebūtu jāklausās viss, kas man ir ienācis prātā. var vienreiz uzrakstīt un domas justies palaidušai plašākā pasaulē, kur tās par mani aizmirst un liek man mieru.

pirmā atziņa ir par laika plūsmu. ir pagājuši jau nedaudz vairāk kā četri gadi kopš nozīmīgākā pagrieziena punkta manā īsajā dzīvē (kopš tiku ārā no sliktajām attiecībām), bet nav sajūtas, ka būtu pagājis tik daudz laika. joprojām neesmu iemācījusies dzīvot, manā prioritāšu sistēmā joprojām pirmajā vietā ir novilkt šo dienu nenonākot dzīvībai bīstamā drāmā un pēc iespējas vairāk pašai sev novēršot uzmanību no realitātes. teorētiski es sev uzstādu mērķus un tad cenšos uz tiem iet, kas it kā ir normālā lieta, ko manā vecumā darīt, bet mainīt paradumus no pēc iespējas knapākas eksistēšanas uz, nu, dzīvošanu ir diezgan smagi. ilgo laika posmu pirms pagrieziena punkta atceros tā kā atceras naktsmurgus, tumsa un bailes, un šausminošas ainas mijas ar neiederīgiem nosacīta miera brīžiem, kuros biju kā ap rokām stingri savilkta stīga, nefunkcionāla, nekustīga un sāpīga. pēc pagrieziena punkta viss vismaz ir pelēks ar krāsainiem pleķiem, nevis melns. dažs labs brīdis pat atmiņā ir palicis pavisam saulains un spožs, priecīgu satraukumu par pasaules skaistumu raisošs, bet ātrāk vai vēlāk neatkarīgi no apkārtējās vides man iekšā visas krāsas sadrūp un sapļekājas atpakaļ uz drūmi pelēku un duļķainu. man ir visai slikta atmiņa arī tad, kad es kaut ko tiešām gribu atcerēties.

otra atziņa ir tas, ka man jau no mazotnes ir stūķēts galvā, ka nevienam nevar uzticēties, ka visi pie pirmās izdevības mani piekāsīs un nodos un ka katram rūp tikai un vienīgi viņš pats. pusaudža gados tas man galvā tika spiests apzināti, lai mani maksimāli izolētu. es nekad neesmu noticējusi, ka cilvēki pēc dabas ir ļauni, bet šī iebiedēšana bija pietiekami efektīva, lai man būtu bijis pārāk bail jautāt pēc palīdzības, kad to būtu vajadzējis. to saņēmos darīt tikai kā absolūti pedējo iespēju, kad pilnīgi visas citas opcijas jau bija izsmeltas, un arī tad es neticēju, ka kāds varētu man arī palīdzēt. un izrādījās, ka tieši palīdzības lūgšana no līdzcilvēkiem bija vienīgais ceļš uz gaišumu. sanāk, ka otrajai atziņai ir divas daļas, pirmā, ka, ja man nebūtu bijis tik ļoti bail jautāt palīdzību, viss melnums būtu pazudis no manas dzīves ievērojami ātrāk, un otrais, ka līdz šim manā pieredzē cilvēkus par defaulti sliktiem uzskata tikai tādi cilvēki, kam pašiem iekšā ir tikai sliktums. mēdz būt dažādi apstākļi un situācijas, bla bla un citi attaisnojumi, bet es atsakos ticēt, ka cilvēki piedzimst tik ļauni kā man ir mācīts.

pašpārliecinātība nemaz nav tik pievilcīga īpašība, manuprāt, kaut arī visur kā tāda ir pieminēta, izņemot pretējo viedokli, ka pieticība ir pievilcīga, kas man arī nedarbojas. manās domās atraktīvākā īpašība, kas cilvēkam var piemist, ir entuziasms. ja ir kaut kas, kas personai izraisa spīdumu acīs un dedzīgu aizrautību, tas ir neatvairāmi saistoši. nu, varbūt vienīgi ne tad, ja tas ir futbols vai kaut kas, kam es ļoti izjusti iebilstu. bet parasti entuziasms ir tas, ko visvairāk gribas redzēt.

maz kas ir dīvaināk kā atskatīties pagātnē. vakarnakt jautāju anekai, kad tas bija, kad satikāmies? izrādās, pagājis jau vairāk par astoņiem gadiem. tā nav tikšanās, ko labi atceros, jo kādā brīdī viņa vienkārši sāka vienmēr kaut kur būt, un viss pārējais, ko ir vērts mēģināt atcerēties, ir noticis pēc tam. labi atceros tikai tās tikšanās, kas izraisījušas spēcīgas wtf sajūtas. bet vispār, vispār ir labi, ka ir tādi blogi, kuros reizi kādā laikā sagribas kaut ko ierakstīt, un tad vēlāk var pēc tā atcerēties, kā ir gājis, jo viss, kas ir bijis pirms pavisam nesen, ir diezgan miglā tīts. vienā no ierakstu vietām atradu vēstuli sev no pagātnes es, un tas bija briesmīgi, jo es nevaru aizrakstīt viņai atbildi. pat lietas pirms gada un diviem liekas tik ļoti senas, ka to būtu varējis rakstīt cits cilvēks, bet kaut kā tomēr izdodas atminēties aprakstītās sajūtas, un tad liekas, ka laba doma varētu būt aprakstīt tagadējās, ja gadījumā piemirstas. jau tagad ir tā, ka gribas, kaut būtu turējusi kaut vai privātu dienasgrāmatu ar notikumiem un iespaidiem, kas gadījušies pirms mēneša. diezgan rūpīgi uzturu ierakstus plānotājā, bet bieži vien ieraksts "netīšām satikt x" vai "y ciemos" neatsauc atmiņā notikumu, kaut arī tā ir bijusi bagātīga un vērtīga pieredze. visdrīzāk, ka anekai atkal ir taisnība, un man vajag vairāk fotogrāfēt cilvēkus, citādi bilžu folderos ir tikai ainavas un klusās dabas, no kurām labākajā gadījumā viena no simts kaut ko tiešām atgādina. jāpieraksta, kamēr atceros, jo diezgan daudz ko negribas aizmirst. nav tā, ka ir žilbinoši balti plankumi atmiņā, bet vairāk vienkārši nekā nav, kamēr par to konkrēti neatgādina. bez atgādināšanas atceros tikai tās lietas, kuras negribu.
( saraksts ar manas atmiņas atsvaidzināšanai paredzētām atslēgas frāzēm, nenoteiktā secībā )

ir tāds vakars, kad pasaule beidzas līdz ar loga stiklu, kurā šķiet ielīmēts pauspapīrs ar dažiem blāviem egļu siluetiem, mūzika skan tāpat kā pirmoreiz un zīmulis pats lido virs papīra, atliek tikai skatīties. lēts vīns garšo pēc nektāra un nav vairs tālāk, kur aizmirsties. tāds vakars, kad reflektēt par visu, kas ir maināms, nemaz nevar, jo pagātne ir ievērta grāmatā, un grāmata nolikta plauktā pie veciem fotoalbumiem, kuros sejas vai nu ir aizmirsušās, vai arī no sākta gala piederējušas svešiem. tāds vakars, kad krāsu paraugi ir zaudējuši atšķirības, un negribas nevienam un nevienai atdot savu vientulību, jo man tieši un precīzi pietiek. vakars tāds, bet rīt ir jauna diena un jauns sākums, laiks atkal kustēsies un, ja smagas grāmatas nekritīs virsū no plauktiem, viss būs kārtībā. bet ne tā kā tagad.

vēl nav sanācis laika tikt pie lielāka ekrāna nekā netbuka defaultais, tāpēc nevaru čakarēt un likt internetos daudzās raw bildītes, jo raw čakarēšanas menu nelien ekrānā, bet kaut ko tomēr gribas ielikt.
( bildu paraudziņi )

agnese par to ierakstīja, un tad es atcerējos, ka gribēju ierakstīt, ka tad, ja kāds domā, ka man vajag kaut ko dāvināt ziemassvētkos un nevar izdomāt, ko tieši, tad man var dāvināt jauku lūpu krēmu vai smaržīgu higiēnisko lūpukrāsu un es būšu priecīga visu nākamo gadu.

šonedēļ pabeidzu rakstīt vēstuli, bet tā arī neaizsūtīju.
tas, ka ēdiens sprūst rīklē, netraucē pierīties.
(vecaistēvs teica, ka viņi ekonomējot, lai krātu bērēm.)
sūdzos, ka nav laika, ka esmu ļoti aizņemta, bet tad, kad laiks ir, nevaru savākties neko padarīt un noderīgākajā gadījumā kaut kur atlūstu.
vēders sāp, jo tā ir lemts.
zilonis uz papīrnaža.
tāpat kā savu benchmade izmantoju tikai zīmuļu asināšanai, visus pārējos rīkus un resursus tērēju niekiem.
resursu ir līdz kaklam. pāri galvai. krietni vairāk, nekā varētu pagūt izmantot pat tad, ja aktīvi kaut ko darītu. man veicas, resursiem ne.
pele guļ.

pirmkārt, es tikko braucu ar auto kā satiksmes dalībnieks, otrkārt, es šonedēļ biju uz universitātes debašu klubu un iešu vēl, treškārt, <3

Fu~ck yeah. Dators. Okei, netbuks, bet tik un tā. Dzīvot bez datora jūtas kā dzīvot bedrē mežmalā, skaņas līdz manīm atnāk un pabļaut pretī varu, tāpat arī ir vieta, kur vicināt rokas, bet neko īsti labi neredzi, ja vien tas nav pārkarināts pāri bedres malai. Dzīvot ar internetu telefonā ir kā dzīvot kastē. Savukārt lietot citu vai bibliotēkas datorus ir kā vēlu vakarā iekulties viesnīcā, atlūzt un rīta gaismiņā tīties tālāk, veiksmīgā gadījumā izlietnē ar roku ziepēm izmazgātās zeķes izžūst pa to laiku. Savs dators, lai vai cik maziņš, ir neaizstājams, tā ir sava istaba, kura ir pietiekami maza, lai to ieliktu somiņā, bet arī pietiekami liela, lai piekrautu ar saviem krāmiem, izgulētos un vajadzības gadījumā arī sasēdinātu pusduci cilvēku un pasniegtu tēju. Mazs dators ir labs dators, neskaitot spēļu vajadzībām.

Tagad tāpat spēlēm nav laika. Izņemot... Jāatrod, kur un kad var pieteikties RTU kiberspēļu turnīram, jāsatrenējas tetris.

rokas ir apbrūnējušas pēdējās nedēļas nogales laikā, nupat griežot un līmējot tās uz acumirkli neatpazinu kā savējās. vēl mazliet laika ir palicis, lai darītu to, kam man bija pusvasara laika, lai krāsotu, šūtu, mācītos zīmēt un septiņas reizes izmērīt pirms griezt. izdarīti ir tikai kaut kādi salīdzinoši sīkumi, dators ir nogalināts, vienīgā pelde ir bijusi burbuļvannā un daudz laika ir izšķiests visādām laiku slepkavojošām izklaidēm. bet tas viss ir lieliski, jo šovasar ir tik daudz kas redzēts, tik daudz laika ir pavadīts gozējoties un līksmojoties par šķietamu neko, ir uzcelta smilšu pils (pats labākais grāvracis ir magic_raddish) un uzpūsti ziepju mega burbuļi. galu galā lielāko daļu laika ir licies, ka pārplīsīs seja no stulbas smaidīšanas, un nupat arī medikamenti būs ārā no sistēmas un beigsies arī random frīkauti no mēģinājumiem tos atmest. protams, pilns ar lietām, kas nemainās, piemēram, joprojām neprotu uzvesties kompānijās, kas lielākas par trim četriem cilvēkiem, bet varētu, kamēr neviens neskatās, mazliet padejot.

nesen tomēr nācās izsecināt, ka, lai gan viss sliktais ir pagājis un pazudis no dzīves kā pērno gadu iedegums, galvā šis un tas ir ieaudzis uz ilgu laiku. atliek tikai netīšām uzklīst kādam trigerim negaidītā vietā un tas slēptais sliktais ir viss, viss. tas mutuļo un nelāgi ož. un, kad tas ir pārgājis un rokas vairs netrīc, bet nav vēl aizmirsies, ir tādas dusmas. uz sevi, jo neklausīju mammu, uz citiem, kas bija tik iecietīgi/vienaldzīgi, bet galvenokārt tomēr uz sevi. es izaugšu par tādu histērisku tanti, kas vienmēr zinās, kā ir labāk jādara, un jauksies citu dzīvēs, bet pati neko nedarīs.

stulbā otrā pasaules mala, varētu padomāt, ka internets ļauj sazināties neatkarīgi no atrašanās vietas, bet kā likums tad, kad es esmu pie datora, visi, ar ko mēģinu runāt, vai nu guļ vai dara nezin ko. vai man tiešām būs jāceļas agri no rīta, lai varētu kādam kaut ko pateikt onlainā? fui, nu.

aļaskā nav nakts

tas ir drusku pirms pusnakts
un līdz galam tumšs nemaz nepaliek