man piezvanīja un pajautāja, ko šodien daru, teicu, ka pa dienu neko tādu, tad man piedāvāja plkst. 15:00 iet uz teātri, prasīju, uz kādu, atbildēja, ka īsti nezinot, bet zina, ka dailes teātrī plkst. trijos, novaikstījos un piekritu, lai gan tik ļoti vēl gribas gulēt. jau kopš bērnības ir tā, ka man nepatīk uz teātri gatavoties, kad iedomājos, ka jāiet uz teātri, tirpas pārskrien, bet nevis pozitīvas, drīzāk nepatīkamas, tas nav tā, ka man nepatiktu teātris, gluži pretēji, ja veicas, ja izrāde laba, es tajā ieslīgstu, nu tā, kā ieslīgst (ne ieslīkst) mākslas darbos, un nevaru izskaidrot, kāpēc tieši -iešana- uz teātri mazliet atbaida, laikam kaut kāda bērnības trauma, šī iemesla dēļ es pats nekad neesmu gājis uz kasēm un pircis biļetes, allaž bijsi tā, ka kāds piedāvā - gan bērnībā, jaunībā, gan tagad. tagad iedomājos, ka vajadzēja atteikt, un šodien nekur neiet, jo izlasīju, ka tā ir n. beļska + "jumprava" izrāde, izlasīju aprakstu, šķiet, ka būs klišeju pilns "gabals".