every day is like sunday
Es savus radus redzu ļoti reti, tāpēc mums ik pa brīdim tomēr ir jāsatiekas. Šoreiz - mammas piecdesmit gadu jubilejā. Mani radinieki ir ļoti mīļi. Izrādās, ka mana mamma savā laikā ir bijusi potenciālā dzejniece. Bija sagatavoti veci avīžu izgriezumi par viņas šķelmīgajām zilajām acīm, bet man bija kāds no tur publicētajiem dzejoļiem jānolasa. Izvēlējos "Tā ir", jo tā jau arī ir. Vēlāk brālēns man klusi atklāja, ka tas bijis svešs dzejolis. Mēs gājām džakuzī, dzīvojām viesnīcās un ļoti jautrojāmies. Spēlējām arī spēlīti, kur jāatbild uz jautājumiem kas/kur/ar ko un tā tālāk, bet piemetām klāt arī secinājumus, tā es nekad nebiju spēlējusi. Dzeju arī rakstījām. Es, protams, ļoti beigās appisos un uzplēsu krietnu gūzmu lētu joku. Man likās, ka mēs visi kļuvām tuvāki. Man likās, ka eņģeļi smaidīja.