Pēc visām šitām jautrām atrakcijām tauzend grādos pa kalniem unpa lejām, dipadu dapadu, man pirmoreiz mūžiņā piepampa kājas, parko es sūdzējos memmei, jo man tā nekad nav un, vispār, neesmu ar mieru, ja tā ir, jo tā mana vienīgā tievā vieta vispār, un mamma teica, ka esot jāceļ kājas gaisā pret sienu un jāguļ tā,viņas šitā stopējot uz viskādiem Brakiem ar krustmāmuļu Māru, krustu šķērsu vazājoties, bij kritušas ceļmalās un balstījušās šitā, kājām gaisā pret elektrībstabiem. un man tā šķietās tik skaista ainiņa, ka buru tīksmi, kad iegribas, viņu acu priekšā, unka gribētu sev kustīgo bildīti tādu, par ko priecāties, abas tādas, kājām  gaisā pret stabu, tupelēm izklaidus izmētātām, un ikpa brīdim atviegloti nopūšas, nu, vai ieķiķinā, nu, vai arī guļ tāpatām, tikai suņu burkšķi vejā šūpinājas un svīres švir švir