tur, karočīt, tāda sērija par ahujevšo tādu loru, tas, kas ārsts, iemetās šitāds ar instrumentiem kautkādā pilsētā, kur viss vienos rūpnieciskos dūmos un visi slimi pa šito līniju, karočīt, pie viņa, ei kas gribi, šis visiem rāda vienu un to pašu bildi ar svešiem kaukādiem polipiem un saka, jāgriež, un tie duraki ne pārbauda, neko, citiem tur vispār nekā nebija, tipa piesaldējušies, guļās arī narkozē, a narkozē, šis kā nu kuram, citam izurbj kādu caurumu galvaskausā, a citam vispār neko, pēc garastāvokļa, tipa grāmatu lasīja uz ķeblīša, kamēr pacjentūra narkozi izguļ, ta sataisa svarīgu seju un saka- labrītiņ, viss čotka, elpojiet. Un pēctam tik piestāda apdrošinātājiem rēķinus vienu pēc otra, nutur, par vizītēm, piecām operācijām un mēnešiem slimnīcā, tas nekas, ka pacjents dakteri tik vienreiz un trīs minūtes redzējis. Beigās viņam bija trīs lidmašīnas un viskādas mājas, bet ta viņu sāka pieķert, jo viņš tik pieņēmās izvirtībās, bet neviens tā lāga nevarēja elpot, ne ar caurumiem, ne bez, ta viņš paņēma zābakus un aizpirda dzīvot alpos teltī, bet no turienes viņu izmakarēja kaukādi rendžeri.