Tas ir bezjēdzīgi. Pratināt manu māti, viņa plūkā uzaci pie eleganta spieģelīša aŗ kātu, šķelmīgi pieliec galvu un saka- nezinu, nezinu, nezinu. Nupat centos izdabūt, lai pastāsta, ko juziks par mani klačojis. Šī saka, neteikšu, neteikšu un kas tev liek domāt, ka tas vispār juziks. Pastāsti, pastāsti, tā es, un drīpelējos viņai apkārt, kas tad cits, ja ne juziks? Tad memme sagriežas beņķī,izskatās sakoļīta teikt taisnību, pinceti graciozi atšāvusi un stāsta: bija tā, eju es pa ceļu, nāk man pretim babusene. ar kurvīti. kurvītī vistiņas un viņa saka...