Pēdējais mans varoņdarbs, citu gan, jāatzīst, nebija. Glābu spāri no zirnekļiem, tās gan man patīk, kā viņas nopikē odus ŗiņķī, kā nosēžas uz ceļgala un ļauj sevi apbŗīnot, vārdsakot, skaistas tās un plaši pārstāvētas ezerniekos, simpatizē. Tadlūk, viena tāda bij ieķērusies augstu sidrabeglē, debesī izaustās lamatās, bet tik augstu, ka,laikā lēkātu aŗ sprunguli, pārraut valgus nunekādi. Betviņa tik izmisīgi pluinījās un tik augstu, galīgi tāda jau saliekusies, ka galīgi izmisu un nekas cits neienāca prātā kā mest tīmeklim ar grābekli, kas veiksmīgi izpostīja valgus un notrieca kompozīciju lejā. Jāatzīmē, ka ap to jau ŗiņķoja badīgas bezdelīgas, maitasputni tādi. Tānuviss sviediens ielidoja zālītē, ceru, ka nenositu tāpat nāvei lemto ar grābekli un tagad viņa, zaigojot drīz zaļi drīz zili, spurdz un viskādi glīti izdarās ezernieku debesīs