Sapnī mani nodeva visi draugi, mīļākais brūgāns ieradās zelta jakā un visas bučoja un vilka kušetēs, es meklēju izeju no tā bordeļbāra šņukstēdama un pat sima, atgāzies pufā un mieŗinādams kaukādu zilzeķi atvēcinājās un teica atā atā, un es tur klimtu un šņurbājos piedurknē un apsargi man nevīžīgi rādīja izeju, bet visur bija vienas vienīgas ieejas. Tad es sevi pamodināju un teicu pidori un kopumā jutos ļoti aizvainota, tapē man neklausīja plīts un es tajā nikni nokurināju cilvēku psihes noslēpumus, kas tāpatām bij sūds. Tagad nikni sauļojos, laigan pa jebkuru ieeju tak vaŗēja arī iziet, dõh!