Pieņemu saules peldes un vēroju vīngliemezi, mežs skan kā tāda kasete nervozajiem pirms iemigšanas un dzeguze aizkūko jau kuro ŗeizi, bet pat kabatu nav. Nulūk, unko es izjūtu pie tā. Būtu es vīngliemezis, es vispār nekustētos no vietas, jo kāda jēga, pa milimetram vien. Pret vakaru, lēšu, viņš būs ticis līdz taciņai. Kurp tālāk? Un priekškam? Varbūt panest gabaliņu? Bettā, visāvisumā, vienīgais kā pietrūkst pilnai laimei- kartupeļi. Veikalā vien valrieksti un apelsīni, arkuŗiem pilnīgi nav ko pasākt