Es šorīt esmu modusies traki līksma, pulsten astoņos, ja būtprecīziem,jo aizgāju gulēt kādos sešos, šīs nedēļas gurusi. Nulūk, no rīta secināju,ka bijuši vairāki zvani un esemesi ar viskādiem aicinājumiem, droši vien tapē arī pamodos tāda sārtvaidzīgi apmierināta, nuka kādam manis vajag un ilgas untā, tas ir labi, tas man patīk tikpat ļoti, kad bosis sauc mani par renātiņu, atosjaunos vēl nesauc nekā pamazināti, ceru,ka arī nesauks, tas viss mans. Nulūk, tagad dzeru otro kafiju, pīpēju un sūtu visiem īsziņas, lai ceļas taču augšā un nāk pie manis uz lašmaizītēm un ta mēs varētu iet pie Lauras talkot, kasīt sienas un tā, bet varbūt vienkārši izteikt visgudras piezīmes, kā pareizi skrāpēt. Bet man neviens neatbild, neviens, visi guļ, izdzeršu kafiju, iešu jogot, pēc pusstundas jau kāds taču man atbildēs, vajag vienkārši agrāk iet gulēt, tad ātrāk pamodīsies. Unvēlkoesdomāju, ar tām kafijām un cigaretēm, ka priekšā taču jūra ziemas brīvdienu un es tiešām būtu neprāte, ja nesarunātu kādu mazu, siltu rūķu kompāniju paviesoties meža namiņā, sildīties pie plīts vilnas zeķēs un būt viscaur jaukiem, jā, jā, jā, es saku