A na uļice Vjazov
Diezgan briesmīgi visu cauru nakti muku no kautkāda rētaina plikpaura, ar kuru man, nezkālab, bija jānoiet lejā pagrabā pēc kaut kādām burkām, ko nekādi citkādi tiešām nedarītu, ne skaidrā, ne neskaidrā prātā, jo vieplis viņam tiešām bija derdzīgs, untapietām burkām, kamēr es tur rakņājos, turta atklājās fakts, ka viņš ir maniaks un ta viņšman tagad  no mugurpuses griezīs rīkli pušu, ausī stindzīgi čukstēdams kautkādas šaušalas, bet tā kautkā slābani viņam tur sanāca, jo viņš bij no tiem, nukas filmās ļoti ilgi smej "muahāhā" un izklāsta nabaga gūsteknim visus savus ļaunos plānus, tādā garā monologā, kamēr kautkāds garāmgājējs beidzot neiesit viņam ar dēli pa galvu, nuuntā viņš mantur sēca, ta paspruku, pa kaut kādām tumšām ielām, bet viņš vislaik pakaļ, ejusev, gar kapiem, akal šis kaut kur ap stūri, un viņam pat gleznas bija, ar viskādām sagrieztām dāmām, kuras viņš man vislaiku rādīja un stāstīja, ka mani gan viņš negriezīšot, bet tālāk savos plānos viņštomēr mani kaukā neiegaismoja, rāda tik tās gleznas un sēc, viss tāds brūns un asiņains, tiešām idejots, ta es gāju uz teikas māju, un protams, durvīm ķēde puspārrauta, nevar durvis noslēgt, ta tas pidars akal lien sēkdams pa treptelpu ar tām savām gleznām un sēc un durvi nevar dabūt ciet un bļadj un viņš lien un sēc un neizstās, ka kādreiz vienreiz atpisīsies, ta viņš parāva māti pa dārzu, betta es biju aiz šausmām iemācījusies lidot un parāvu to māti no viņa nagiem akal atpakaļ tadā jautrā pikējumā, ta viņš parāva to nelaiķa suni (bija tāda taksa), ko es gan nerāvu no gaisiem, domāju, laijau ņem, tāpat tak nelaiķe. Nuvārdsakot, šaušalas, visas segas nospārdītas, labi, ka vispār pamodos