Šodien bija tāds ļoti trauksmais pārskrējiens,cauri visiem iespējamiem Rīgas parkiem, un, saproti, visur, kur eju, visur kauko gribas, tādi viskādi mauriņi vilinoši, pie õperas, piemēram, domāju, ojkā, izgulties pa puķītēm visām, hujakts, tadē rainītī, tur tādas pojenes pie strūklaciņas, a tur tāda učilkas tipa galoša, staigā visa tāda poētiska un tā demonstratīvi tēlo trauslu kolibrī un osta pojenes, ar visu savu učilkas somiņu, kur pildspalvas un stibu tik ielikt,  ach, vajne, unsaproti, eju garām, domāju, varētu šo tā netīšām ar gurnu iegrūst tais strūklakā, a pašai, saprotams, izgulties pojenēs, muahahā, ta akal tālāk, a tur ārkafē taisās vaļā, žvadzina kausus un kārto beņķus, domāju, ojkā, iet iekšā un teikt, dodiet man visu pirmo alu, kas jums ir, tālāk eju, atur batuts, domāju, oijkā gribās batutā ar to pirmo alu, untalālak tāds ēnains āboliņš un esdomāju, priekškam man to batutu, tepat varetu izgulties, bettad dotiet to pirmo alu tože. Ta kaukur vidā sadirsos pie pīrāgiem ar tusni, kas aizlīda rindā priekšā, ir tā suga, kas domā, ka ja aizstājas kasei no otras puses, ta tā rinda otrā pusē neskaitās, ta to es mēdiju (nēnu, es, saprotams, piekāpos un palaidu, kautiņš pie pīrāgiem, tas zem mana goda), taesteicu līdzam viņai, jājā, eklēru, eklēru, iesveriet kīlo, pēctam viņaman vēl ilgi vilkās pa priekšu, bet es nevarēju izdomāt nekādu atriebību, viņa tāda resna bija un tādā rozā trikotāžā, un kājas iksā, tas jau pietikams sods, vajne. Nukaroče tā, ta atnācu darbā, a mani jau piecreiz visi meklējuši, bettesjau darba djēlās, ja, gāju caur tiem parkiem, ta, saklausīju visu, ko no manis visiem vajaga un gāju atkal apakaļ to pašu maršrutu, bettaman nekā vairs negribējās, tik lai visi papis malā.
A vakar bija dzejas, smējām akal, un alus bija un lija, bet mēs bijām prātīgi, laigan no rīta tāpatām bišku nēsāja