Fjokla ([info]fjokla) rakstīja,
@ 2012-04-29 15:45:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Tā, kur mēs palikām, Roma, tātad, zaļās acis skapjaugšā un kā ietaupīt memmes atlikušās miera stunda
Tātad, tās kūkojošās meitenes mani tur apkūkoja un dipināja, te parādīdamās te akal zusdamas, esjaubiju samierinājusies ar likteni un ķērusies pie kafijas un šņakarēju somā pēc virtuļa, unlūk, šajā bŗīdī tās mazās spindzeles atkūkoja vēlvienreiz, tik šinī reizē ļoti aizgūtnēm un aizelsušās demonstrēja savu jokaino atklājumu (proti-mani) tādam šķelmīgam, bet ārkārtīgi nopietnam zēnam. Un tas, lūk, kā vēlāk, tādai gadījuma draudzībai dzimstot un attīstoties, tātad bija tas Roma. Turp.kom.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]fjokla
2012-04-29 17:57 (saite)
Nuunta sākās lielais trādirīdis, apskrieti visi kaimiņi ar auto un apzvanīti,a visi- kurš nomiris, kurš aizbraucis, kurš, vispār- baznīcā (o, tā ar jānofotkā, tāsmuka). Ta es skrēju tai savā zilā nakstkreklā, kas īstenībā ir kleita un baltu lakatiņu galvā pa visu kalnu, dipadu dapadu ŗiņķī līdz saķēru juzika brālēnu un viss beidzās labi

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?