Spoguļkambars
Tā, ko es varētu teikt par ateljē kā tādiem, pirmāmkārtām, tur ilgi jāpievērš to skroderieņu uzmanība, jo viņām visām pilnas mutes spraužamadatām un ar to visu mutē viņas kaut kā iemanās nemitīgi ļerkstēt pa telefonu, kaukādā piņģerotu slengā, pietam. Pastāvēju vidiņā, kamēr memmīte tiek apkalpota ar iztrūkušu kombinzonam priekšu vai ko, kaukāds džeks vēl tur diegu nodalījumā kauko slaistās, ko tādiem tur vispār vajag, nu, vārdsakot, tāda bikla mīņāšanās, visu laiku kaukam ātri skrejošam, ar metru mēru, pa ceļam.( kurta lai es stāvu?!). Tad kaut kādā pauzē man beidzot izdevās vienu garāmskrejošu saķert un šī mani uzreiz iedzina kambarī, lai velkot to kleitu, viņa man saspraudīšot,  ta atkal saēdās tās spraužamadatas un metās pie trubas aizelsusies un prom, ta es uzvilku to kleitu, nu, cik es ilgi  varu tur stāvēt ar to uzvilkto kleitu tai kambarī, cik tur tā darba, uzvilkt kleitu, un tas kambaris arī, teiksim tā, nav nekāds parastais kambaris, tas  kambaris tāds, ar novirzienu,  tur cilvēks sevi var apskatīt no visām pusēm vienlaicīgi, -no priekšas,no pakaļas un no abiem sāniem, sootvetsvenno. No sākuma jau interesanti, es, piemēram, nebiju sevi sen redzējusi vienlaikus no priekšas un no pakaļas.Nu ineresanti  tīri, bet cik tad ilgi lai uz šitovisu  skatās, ta paliek akal kaut kā tā, varētu teikt, neinteresanti, jo,  jo vairāk skatās, jo diezāk kā tur nav. Un nenāk neviens, tik dipinā garām un ļerkst trubā, nu, stāvi tu tur, paliek drēgns un tā priekša un tā pakaļa un tie sāni, nu,pasaki, kā mūžiņu nodzīvot?! (krāsa gan smuka. Kleitai). Ta es neizturēju atrāvu to aizkaru līdz pusei, domāju, ta varbūt garām skrejot kāda pamanīs,ka es tur stāvu, kā mēms pārmetums, bez prižimalkina viduklī un polsteriem plecos, no visām pusēm redzams, ka karājas vietās. Bet nenāk neviens, saproti, pie manis, ne piediegt, ne saspraust,  neko, tikai tas džeks tur kārstās pie tiem diegiem un tā ar savu uzplēsto kombinzonu, priekškam, vispār jāsašuj kombinzons, maijs uz sliekšņa, viņai kombinzons. Nulabi, stāvu vēl, mīņājos, grozos, dipinu kāju, no visiem spoguļiem aizgriezusies, ta griežos akal atpakaļ, ta akal atpakaļ, vēl tas tur džeks kārstās, un ateljistes tik šaudās turpu- šurpu-garām ar savām ziepēm un šķērēm un visām vienalga, ka es tur stāvu tai savā aveņkrāsas, atļaušos atzīmēt, kleitā, kurai tikvien  vaik kā prižimalkinu vidū iztaisīt. Nuja, ta es sāku domāt, kavispār, danufpestu, vai man vispār vaik to kleitu, ja šitik ilgi nenāk neviens pie manis, cik ta man tur jāklukn un jāsasprindzinas gaidībās . Ta es paliku tāda viegli pūcīga,nulabi, ne viegli, domāju, tas džeks tur tā kārstās pie tiem diegiem vilkšu nahui nost to kleitu pār pa galvu ar visu aizkaru pusvērtu un skaļu bļāvienu, nodemonstrēšu atitūdu, tātad, bettad, no otras puses, mēs itkā labi sevi apskatījām no priekšas un pakaļas (man pat, godīgi sakot, tā pakaļa labāk patika) un tas viss jau vēl tāds bāls un saules neskarts būtu, tas jau nesanāktu nekāds pievilcīgais žests. Ta kluknēju vēl, domāju, kādi velnimani  vispār dzina ar to kleitu kaukur ,tākā cita kā nebūtu ko darīt vairs, varētu stutēt savu zosi jau plauktā sen, vai pie spoguļa vai kur.. Ta akal sāku bungāt ar kāju, ta palasīju cibu telefonā, ta neizturēju un caur zobiem laikam novilku tādu pietiekami sadzirdamu:"dabļadjpizdjeckautkāds", jo žvirkt, un meitene ar spraužamadatām klāt gan. Nu, un tad jau viss kā pa sviestu, šiten, vidā,  man visu prižimalkinu, šiten man polsterus, šiten palaiž vaļīgāk piedurkni un ap delmiem, davai, visu akal prižilamkinā, lai pa vecai modei man viss un ahujeķ kā. Nezinu gan, kas tur biegās sanāks, bet fakts-faktom, ka pati kleita man izmaksāja 7x mazāk nekā viņas apgreidošana.