Kabači, tā svēta lieta
Šodien mans lakkī dejs, nopirku auskarus, sadabūju ĪPAŠOS vīrakus (kas, saprotams, pēc ilgstošā iztrūkuma pacelti cenā, ganjau pati šito izraisīju, ik pa divnedēļi piestaigādama un prasīdama- nu, nav? Karoče, šodien bija), tavēl nopirku ziedu izšuvumu tādu kantainu, to kaukur var piespraust. bet tas viss štrunts.
Maksimā pirms pieci minūti atgadījās tāds atgadījums, bezgalīga rinda, ja, pusdienlaiks un tā, aizmugurējais mani baksta ar saviem ananāsiem kurvītī,kurus es itkā netīši speru uz apakaļu,  visi nervozi, jo rinda gara un tantiņas arī mums tādas skaitīšanā sarežģītas, vārdsakot, viss tāds apstājies, ievēroju, kaukur pirms manis taisni tāda meitene zēngalviņu, tādā stilīgā kožakā līdz vidam  un jātniekzābakos, nu, pamanīju es viņu, pie čivenēm tur kārstījās, taisni nodomāju, ka bišku tākā pēc zemfiras, nevar saprast, nu, vārdsakot, simpatikk, nulūk, kastur kastur, kotur kotur, rinda pērkās, pienāk viņas kārta un tur kasiršai kaukāds sarežģījums, šī tai zemfirai prasa, a jūs sapratāt, ka tie kabači gabalā šitik maksā, nevis kilogramā, šītāda- oinē, (estāsapratu, ka no mašīnas ar rovņenku piečuku izskrējusi), nu, un nevar saprast vai sanāks tur visi tie gurķi un kāposti un kas viņai tur vēl, nušīsaka, ta šito kabaci atlieciet malā, ja viss parējais sanāks, ta paņemšu, nu, tad tā kasirša tur pīkstinās, visu sapīkstina, nu un piepīkstina vēl to kabaci, kauko pačukst, nu un tā zemfira tur pasmej tādu sasarkuši smieklu un saka, vaijka, tavu neražu,  5 santim nehvatajet... (lai tas kabacis arī sanāktu, tātad) Nu, es šito tā nejau ļoti koncentrēti klausījos, betnutā, kānu cilvēks klausās, glāžainām acīm vienā punktā, garā rindā nonācis, kad nekā cita nav ko darīt. Nulūk, un šitanī vietā pie tā 5 santīmu iztrūkuma, es tākā iztrūkos kā ko un tā diezgan paskaļi caur pa visu rindu (nu, mums vidā, laikam viens džeks tik sanāca ar pepsi, kur arī jāpiržās iekšā šitādā ellē viena pepša dēļ), tātad, caur pa visu rindu, es izsaucu tādu skaļu un sašutušu: "5 santjim?!!!!" un kaukā avtomatam jau pārpato pepša puiku sniedzu viņai tos piecus santīmus  un šī man pretim sarkst un  -hahaha, kā zvārgulīts un dikten pateicās un atkal kā zvārgulīts, un uz atvadām tā sazvērnieciski: "a vi vo cvete menja peregnalji..." Nujā, eslaikam arī, tātad, pie visas šitās situācijas nosarku, sevišķi, ka visi tie pepšu puikas, kasiere un tas džeks ar ananāsiem šito visu  uzmanīgi klausījās (par to, ka pilnīgi neviens no stiprā dzimuma nepiedāvāja simpatikk dāmai 5 santīmus, es vispār neko, ja). Nulūk, bet tad pienāca mana kārta maksāt un ko un tad es nosarku vēlreiz, jo tik smaidīgu maksimas kasieri es savu mūžu nebiju redzējusi.