Un, tātad, kā tas viss bija. Tas viss bija kolosāli, tas pirmkārt, ja. Vieta jau pati par sevi, ja, nu, un saimniece, saprotams, tagad man divi gabali pielūgsmes objektu, Skujenieks un šī dāma.

Nulūg, turpceļš jau bij brīnišķīgs, ar aliņiem un briesmīgu ņirgāšanos par latvijas princesi un viņas mātes piena ziepēm, sastrēgumiem un čurāšanu smilgās, kas ir tā, ka nekas cits tādā taisnā šosejmalā neatliek kā ietupties līdz degunam garā, dzeltenā zālē, un nekas tevi tā īsti, izņemot to, neaizsedz, un vienīgais, ko tu redzi, ir debesis un dzelteni stiebri un garāmbraucošo mašīnu jumti, untu, pirmāmkārtām jūties laimīgs un atbrīvots, ja, un otrkārt tu domā, ka šitā labprāt arī izbeigtu savu eksistenci, jo tas bišku atgādināja to skaistās atstiepšanās momentu, kuru noskatīju vienā dikensa ekranizācijā, nu, tur bija tāds sirdsvājnieks, uzreiz jau bij skaidrs, ka būs mirējs, betlūk, kinomotogrāfā tas bij ļoti glīti, bij tā, ka viņš ņēmās kaukur pa kaukādu lauku, untadvienkārši, ķēra pie krūts, apkrita pakalniņā uz muguras, un šinī brīdī kamera aizbrauca tākā no viņa apkritušā skatupunkta, ja, uz koku galotnēm, kas virs viņa, attiecīgi,  un nekā vairāk nebija, tikai zari nošūpojās un lapas teica :”šššššššššššššššššššššššššš”. Un jok. Cauri. nu, vai nav skaisti? Ir

Tā, nu Ķipos pašos, saprotams, skaisti kā vienmēr, man noteikti jāpiesakās tur kādreiz par mazo, kluso kalponīti, virtuvsmeitiņu vai ko tamlīdzīgu. Nedauz, vienbrīd guru no iepriekšējā vakara priekiem, bet tad, kad sākās kāršu spēles, tad kaukā no tām emocionālām mešanām pavisam saņēmos un varēju līdz kādiem četriem rītā visko, tinkš tankš. Tadē, vienā brīdī, iestājās vispārēja panika, jo daļa viesu bija iesprūduši Iecavā ar migājošos auto un  izcēlās vispārējs satraukums un roku vicināšana, jo visi jau iedzēruši un neviens nevar braukt un tā, beigās, viss atrisinājās, bet tādā veidā, ka atbrauca tikai daļa iestrēgušo viesu. Nu, pa nakti tur bija viskādas atrakcijas, kas tādā vieglā miglā, es gāju uz pirti caur rabarberiem, kas izrādījās nemaz nebija rabarberi un man ap pleciem bija gobelēns, kā lodziņš iesauca tamborēto segu, ko atradu bēniņos, un ar ko vislaiku metos pāri kā lakatos, nu, viskas tāds, ko nutāda jauka kompānija var sadarīt, ja.

Nu, a no rīta, ta bij viskādi smiekli un detektīvu joki par naksnīgo palaidni, pie aristokrātiskā dārza galda, balti plandošā galdauta klātā, ko mēs saprotams, viscaur noķēzījām kā ariel reklāmā un tad Ķipos bija grāmatu svētki un sabrauca pensionēti austrāļi un amatieru teātris, viskas tur bija Brigaderei veltīts un izrāde lielais loms, ja, unē, tikai tad, kad tas amatierteātris beidzot saģērbās izrādei, tad mēs pie sava arristokrātiskā galda pamanījām, ka tur arī divi zaldāti, jūnov, formās, ja, ar uzplečiem un garos zābakos, untamums bija koķetērija, jo viens no viņiem gāja garām mūsu galdiņam unē prasīja, vai mēs arī iesim skatīties izrādi unē, es, saprotams, teicu – a tas atkarīgs vajtu būsi labajs vai sliktajs un viņšteica, a šiten visi labie būs, untamani tur bišku taisījās tākā saprecināt, betē, būtu biņš kādus desmit gadus vecāks, ta es pati viņu vilktu krūmos, ja. Nulūk, untad bija izrāde, kas sākumā likās būs baigais štrunts, bet beigās traki smējāmies vietumis un vispār priecīgi, ka ielīdām tai kamčatkā, nu, gariem galdiem pašās beigās, no kuras netika laukā pēc vīna, ko mums neatļāva ņemt izrādē, sak, vajta stundu bez nevar iztikt, esjau gan biju apņēmusies izlīst pa logu pakaļ, kad biju aprēķinājusi, ka pa galdapakšām izrāpot nesanāks, bet tad sākās lietus un izrāde kļuva interesanta un atmetām šito.

Nuja, un tad jau traģiskā prombraukšana, ko lāga negribas darīt, jo, kājauteicu, tā ir pasakaina vieta, un es to nemaz tik bieži nesaku, ja, un tur ir tāds sapņains ceļš līdz havajai, gar aku un vēja zvani zvana un ābeles līkst un dvielis ābelē un roku bļoda uz akas, nu, jejbogu, nu, kā var nemīlēt pēc otrās viesošanās uzreiz, nulabi, tas notika jau pirmajā īstenībā. Lūk, un īsti jau negribējās šķirties, vane, un visu šito izbeigt, tapē iebraucām pie neesmusuns un snīpijas, kura kašņāja vislaiku no pagraba laukā kaķus un izskatījās pēc aiseidža vāveres, nulūg, un ta mēs itkā uz rīgu, ja, bet tāds tākā stiprs negribnis iekšējs un neesmusuns saka, akapē jums jābrauc, ka man ir viss, ko jums vaig, un aijmīnit, viņai tiešām bija viss, ko vaig un mēs ar prieku palikām un visu korķējām atkal vaļā, unē, tā Dobeles māja jau arī ir kaukas bruvīgs ar to smuko dārzu un visu māju un, ja ir pasaulē kāds nams, kas izskatās tā, itkā tur muminu ģimene dzīvotu, tas tas ir tieši  šis, un, aijmīnit. Untad vakarā skatījāmies Trailer Park bois pa visu sienu ar projektoru un es iemīlējos iekš Babbbbllls un vēl tagad man piecas sezonas palikušas, ko mīlēt, tur gan es sāku klanīties klubkrēslā, jo man bija ļoti silti un mājīgi un divi pledi visās vietās un snīpija pie sāna untad es klanījos kā ome virs adīkļa un modos tikai no tā, ka šie tur ķiķinā kautko, man jau, sobstvenno, likās, ka es krācu, bet viņi gan zvērējās, ka ne, betšitie jau taktiskie, ganjau neteiktu, patja. Nulūk, un tads es ļoti jauki atplīsu zem puķaina deķīša un pamodos tikai nakamā rītā un ta mēs cepām pārpalikušās desas un dažas vēl treilerparka sērijas un es sāku dzert alu, jo ļoti sāku izjust trejdiennieka impulsus no orgāniem un tā. Untadmēs iebraucām dobeles krutākajās humpalās un es pa pieēsmit sančiem nopirktu rūtainu kleitu, prižimalkinā, abžimalkinā un tad jau gan tā rīga nāca virsū, lāsts tāds.

Nuja, bet ar to jau prieki nebeidzās, mājā iebraukusi es secināju, ka nemazam arī negribu tīties kaut kādos pledos un metos visiem zvanīt, kam necēlu trubu pa tām iepriekšējām dienām un tad man bija jāmierina draudziņi, kas aizvainojušies un domāja, ka esmu no viņiem atteikusies un ta, es pati nezinu kā tas notika, bet es jau tusnījos vecāķu busā kopā ar trīs zīdaiņiem un pieciem invalīdiem uz pikniku, tātad. Tanu sēdējām kāpiņās ar salātiem un visko gardu un ta visi metās spēlēt mēmo šovu, no kura es un vēlviens atteicāmies, tāpē mūs iecēla par komandu līderiem un mums bija tikai jāmin, ne jārāda. Betē, tad es pamanīju, ka kāpās pa puduriem  šiverē sēņotāji un ar nazi arī iemetos un kā iemetos, tā nebiju vairs apturama, pat komanda mani nevarēja atrast uz to vārdu domāšanu, bet, kad atrada vienā pudurī, tad es teicu, davai, jūs rakstiet, es jums apsēņošu riņķī (izrādās, ka tādos kāpu puduros mudž no sviesta bekām), tānu, piesēņojām ar acīgo Lāčuku, milzu maisu, kur vakarā sanāca garda sēņu mērcīte. Nu, un velāk jau kā parasts vīni un sarunas un suņi skrej pa dārzu un dejas viskādas un dainītei bij skaistuma pārdzīvojums un es viņai teicu, betdaina, tu taču zini, ka tu esi ļoti smuka meitene un viņsaka, bet renčik, ja tu zinātu, kas tu man esi... tuman esi etalõõõns un ta bučoja mani tā kā brežņevs staļiņu. Nujā, untadjau tāds naksnīgs mājup pārbrauciens, kur logā tikai laternu stabiņi un izkārtnes un tu smaidi un domā, ku tas viss bijis skaisti.