Tumši aizkari un pieklusinātas gaismas, tie man labākie draugi, es, piemēram, vakar, vispār nekā nesapratu un šodien arī taisos nekā nesaprast, jo, kad neieslēdz rīta radio, bet tā vietā pingvīnus, kuru sev sevišķi piemēroto izlasi, galvai pulsējot, vakar veidoju no 12 dažādiem albūmiem, sanāca stunda piecdesmit septiņi un vienā folderī samesti un visi lieliski, visas disharmoniskās pitagora biksiņas nafig, nu, ir viņiem tāda dziesma, forša itkā, bet galvā dur, nulūk, un, kad tā rīta radio vietā tu ieslēdz atkal viņus, nu, vai dajebko citu, tad nav jau neviens, kas tev atgādina, ka pulkstens ir septiņi trīsdesmit vai astoņi trīspadsmit kā paltaban, un tu gandrīz vairs nesaproti, ir vakars vai rīts, jo kā jau teicu par tiem aizkariem un pieklusinātām gaismām, un kurp tev vispār tagad jāiet, uz darbu vai uz balli, jo tikpat labi varētu būt arī sestdienas pēcpusdiena, pēc sajūtas tieši. Nulūk, un nav jau vairs jēgas tos aizkarus jelkādreiz atvērt, jo gadā jau ir tikai viens mēnesis, ko redzēt,- jūlijs, pārējie ir vienpadsmit dažādi novembri.