Es, vispār, gribētu atteikties no divām lietām, tātad, no svedbankas un no tele divi. No svedbankas dēļ šodienas ainiņas sekojošas
ka es vilkos tur tāda sagurusi, ja, pirmsalgas izmisumā, konstatējusi, ka man vienā kartē, notecējušu termiņu, sanāk tieši četrām cīgpaciņām un kabacim turklāt, unka jāaiziet, tātad, uz to banku un jāizņem jaunā karte un algas karte priekšdienām arī, visam jau vienlaicīgi termiņš beidzas un, kad kaukam jābeidzas, ta beidzas pa visām līnijām, tas kaukāds mērfijs akal. Nulūg, iegāju, es tai čakenē pulksetn kādos vienpadsmitiem pāri, izgāju pusē vienos, man, likās, ka es no nerviem tur nomiršu, nekaunējos arī caur zobiem kādu klusu pizdjecu nošņākt, dipināt ar kājiņu un pāŗmetošu klakšķināt mēli, acu priekšā burdama dažādas ainiņas kā iemetu savu pasi un kārtas numuriņu kādai no kazām pierē tieši. Jolūk, lodziņi tur kādi pieci laikam, nu, un divos no tiem, pamīšus ar citu klientūru, ta servē tās kartes. Tusaproti, es nezinu, vainu tur klientūra sarežģīta nāk vai tās baņķieres kaukādas tādas sļehka, man viss pierakstīts, klientu viņi tur pieņem tāpatkā ģimenesārsti pa latu, tb, katra vecene, kura var nomuldēt stundu, stundu tur arī muldēs un neviens viņu laukā nedzīs, tātad, elles liesmu acīs vēroju tos divus lodziņus, kur tās kartes dod, attiecīgi, kur man iedos un es dabūšu tos velna smēķus, ibitīt, nulūk, un viens tas lodziņš bij sevišķi ahujējis, tur laikam mācīja debilos, viens tur tākā tādā laktā sēdēja, tāds kaulains zēns, trulu ģīmi, tāds kisja varabjāņenovs jaunībā, klukn tātad, bez kādām funkcijām, tikai redzokļi kustinās, uz ko lūrēj, nebij skaidrs, nuja, un pie tā paša lodziņa klientūra, ārkārtīgi sarežģīta, atšautu dibenu, runā pa telefonu, nu un tā baņķiere, risina kaukādus sāpīgus jautājumus, nezinu, kādas tādas sāpes tur kādam bij radušās ar tām kartēm, ka tā kasirša vienkārši turēja pie auss telefona trubu, izskatījās, ka meditē, ja, jakobi klausās tur kauko, gaida savienojumu, nu, vai vienkārši tēlo, nu, a fonā, tas tai laktā, ja, ar tām bolīgām acīm un vēl, ļoti norūpējusies zāles pārzine, es jau tā tīrī iekšīgi redzēju viņu pavisam norūpējušos, kad būšu iesviedusi viņai savu pasportu pierē ar stūri. Nutalabi, ta, ka pienāca mana kārta, tb- kad biju izsēdējusi trīs pirms manis kartes dabūt gribējušu cilvēku rindu, ta beidzot iedegās mans numuriņš, žēl, ka ne pie tā, kas tai laktā un pie tās, kas tai trubā kā gliemežvākā klausījās, ja, tie kaukur aiztinās, laikam, godam nopelnītās pusdienās. Nuja, tiku kambarī, kur man tā dura kā sietin piesējās ar saviem pensiju līmeņiem un uzkrājumkontiem, kotadarīsiet, ka jums bērni mirs, nu, vai tādā garā, sak, mirtestant, cik ta ilgi dzīvosiet, esteicu, ka es vispār plānoju tagad nopīpēties zaļa un man nevaig nekādus uzkrājumus nākotnei, un dodiet man tās kartes, lai es varu te pie loga iepūst dūmus un to nodemonstrēt (tā es neteicu, saprotams), viņa mani nesaprata un lūrēja pārmetoši. Gāju prom un domāju kā es no jums visiem atteikšos, bet tad sapīpējos un nomierinājos.
Tele divi, tātad, mani ir aizvainojis līdz sirds dziļumiem, kad pārbiedēja ar tām savām esemeskām, par tiem atvaļinājumā pārsniegtajiem datu pārraides limitiem, kas taisni tādai personai, kā man vaidzīgs, ja, ta var lauzīt rokas, vane, un domāt, nez, būs simts, vai diusimts, vairāk tak nevarētu būt, nuciknutur to internetu bija, nēnu sēdēju jau itkā un zvanīju pa divstundām runājot, un uz parastiem zvanīju, bet pa īso, betvatanu tik traki arī, ka kaukādi limiti, ka galvot pa sevi vaik. izrādās, tātat, tā, ka tas viņiem joks tāds drīzāk, nutipa, garants, ka cilvkēks atsūtīs šiem esemesku, nutipa, lūdzu man palielināt limitu, pa divi lati gabalā, un ta to viņi piestādīs tam rēķinam klāt, nutur, tipa, tas pa to, ka mēs tev datu limitu palielinājām, lajgan ne sūda, tā ņemot, tu tur neesi ne notērējis, ne pārtērējis.Nēnu, nejau man divu latu žēl, ja. Nē, man ir divu latu žēl tiem perdeķiem, kas nejēdz savas zonas salabot, ka man jākrata telefons pilnā augumā, jo domāju, ka saplīsis vaiko, nu, un tas gājiens ar kompensācijām pa brīvdienām, tas arī nebij smalks gājiens/