Oj, tā gan bija jauka pārteja, pamodos uz balta dīvāniņa, pūlksten astoņos, izšūtās segās, pulsējošām kājām un kā pēc tradīcijas, viegli reibusi sāku čamdīties un grabināties un kāpt visiem pāri, jo bij jātiek mājās, kamēr elle vēl nav sākusies, bet kastato varēja zināt, ka tā elle laikam iet vaļā visu cauru diennakti, pietenterēju pie kioska pēc kolas, konstatēju, ka esmu nevis viegli reibusi bet diezgan normālā ķitē, pie šī fakta konstatācijas mani uzrunāja pundurigaunis, laikam igauniski, nezinu, nekā nesapratu, kaukā ar žestu, uidji staruška noraidīju, ta kas vēl pa atklājumiem, trešais autobuss, teiksim, tagad kursē uz vakarbuļļiem un dzērājam tādā neiestampāties un pat, ja iestampāties, priekškam to vaig, ta nu balstījos pie tramavajiem saulē un pie staba, kamēr mani aizžagoja līdz mājām, rajonā viss ar papeļu pūkām,sākumā likās, ka tas mans miglaini vatainais skatījums, betnē, viss tāds poētiski piesnidzis, viens mazs dumiķīts ar slotu pie veikala centās saslaucīt viņas čupiņā, traks nu, bet ļoti apņēmīgs, kā pieslauka tādu čupiņu, tā vējšs- šššš un nav vairs čupiņas, ta akal, mēlizkāris, saslauka čupiņu, akal -ššššš, nu, pasaki, ganjau vēl tagad slauka, bet esdomāju, ko ta es tur jaukšos, ja jau jāslauka cilvēkam. Bet. Mājās man, tikko ienākušai, grāmata izbira no plaukta un atšķīrās liktenīgā vietā, tādā kā:
Pie Amazones vedis
Ne reizes nav mans ceļš,
Bet "Dons" un "Magdalēna"
Jau enkurķēdes ceļ.
Un Sautemptonas ostā
Es varu uzzināt, -
Šie kuģi iet uz Rio,
Ik nedēļas uz Rio,
Es gribu braukt uz Rio,
Pirms vecums vēl nav klāt!

Neviens jau, protams, neatmin kā sauca plati, kurā Andris Bērziņš spļaudījās un gardā balsī stāstīja pasaku par durstīgi dzēlīgo un dziedāja dziesmu šito par rio? Kādā dēcēcē taču būtu jābūt, jajau tur makss un morics bija, ko ko ko ko?